Maija Silova ir žurnāliste, modes eksperte un televīzijas raidījumu vadītāja, atzīta par vienu no ietekmīgākajām influencerēm Latvijā. Vienmēr atturīgi skaista vizuālajā tēlā un ārkārtīgi smalkjūtīga un dziļi jūtoša saskarsmē ar apkārtējiem. Viņas pasaule ir stāsts par pustoņu pamanīšanu, par pieklauvēšanu divreiz, ieejot otra cilvēka privātajā telpā. Un arī sevis sajušanu, lai dotos turp, kur liek pašas sirds.
Decembris ir svētku, mirdzuma laiks. Maija, kā jums šķiet, kāpēc mums to vajag? Ko mums sniedz svētki, skaists apģērbs, saposta apkārtējā vide?
Svētki mums dāvā galvu reibinošu ilūziju, ka mēs dzīvosim un svinēsim mūžīgi, ka līksmība ir iespējama tikpat ilgi, cik Dievu dzīres – vienmēr un uz visiem laikiem. Mēs sevi ķircinot piemānām, apvārdojam un gluži kā Pelnrušķīte līdz pusnaktij (vai mūsu gadījumā mazliet ilgāk) cenšamies izdzīvot savu pasaku.
Mums to vajag – kaut ko atšķirīgu no ikdienas dzīves.
Svinēt svētkus mēs iemācāmies savās bērnības ģimenēs. Kādas atmiņas visvairāk silda jūsu sirdi?
Mūsu ģimenē svētki ir neatņemama savstarpējās mijiedarbības sastāvdaļa. Tiem mēs gatavojamies visi kopā, apspriežam, kādu klāsim galdautu, ko liksim galdā, kādus tradicionālus ēdienus gatavosim paši un kādus pasūtīsim.
Ziemassvētkos īpašs ir egles iegādes process. Kopš manas bērnības vecāki vienmēr sagādā kuplu eglīti līdz pat griestiem. Kad tētis to ienes mājā, viesistaba piepildās ar siltu un svaigu majestātiskā skujkoka smaržu. Eglīti rotājam abas ar mammu, bet fonā tikmēr skatāma kāda Ziemassvētku filma. Arī manās un vīra mājās eglītes rotāšanai veltam īpašu vakaru, ko apvienojam ar nelielu uzkodu un smaržīga sarkanvīna baudīšanu un Ziemassvētku dziesmu klausīšanos.
Atgriežoties bērnībā, pie manis nāca Ziemassvētku vecītis, bet Lieldienās – zaķis. Abi brīnumainā kārtā vienmēr nesa kārotās dāvaniņas un manu mīļāko šokolādi. Reiz priekštelpā es pat redzēju Ziemassvētku vecīša atstāto sniegotu zābaku nospiedumu – es vēl šodien ticu abu dāsno kungu eksistencei. Neticiet, ja kāds saka, ka tas ir izdomājums! Viņi vienkārši nav viņus satikuši!
Ar vecākiem Ženiju un Arvīdu Siloviem
Nav šaubu – cilvēkam ir svarīgi ticēt brīnumam. Jūsu darbs arī ir saistīts ar svētku atmosfēras uzburšanu – jūs palīdziet cilvēkiem uzmirdzēt. Bet kā jūs nonācāt pie tā, ka vēlaties darboties tieši stila un modes jomā?
Tas bija likumsakarīgs ceļš. Kā daudzām meitenēm, man ļoti patika modes noslēpumainā un vilinošā pasaule. Man nepietika tikai ar jūsmošanu un spoguļošanos, es gribēju par to stāstīt, dalīties pārdomās, analizēt tendences un aprakstīt modes skates.
Manā bērnībā mammas dāvātā, pasakaini skaistā modes vēstures grāmata kļuva par tādu kā burvju nūjiņu, kas tikai vairoja manī šo interesi un aizrautību. Septiņpadsmit gadu vecumā sāku apmeklēt žurnālistikas kursus, jo jutu, ka vēlos ar to saistīt savas turpmākās gaitas. Pēc diviem gadiem Rīgas Modes nedēļas organizatore Elēna Strahova meklēja cilvēku, kurš raidījumam Defilē rakstītu aizkadra tekstus un viens no maniem pasniedzējiem ieteica mani. Elēna uzaicināja mani darbā, piesakot, ka man nebūs jāfilmējas, jo viņai nepieciešams vienīgi aizkadra darbinieks.
Lai gan mans sapnis bija strādāt ēterā, biju priecīga, ka man būs iespēja rakstīt par modi. Un ziniet, jau pēc pāris mēnešiem es sāku strādāt kadrā, veidojot sižetus un katru raidījuma epizodi pārvēršot par nelielu šovu. Vienu dienu intereses pēc apsēdos un parēķināju, cik aptuveni modes tekstus esmu uzrakstījusi televīzijai – sanāca vairāk par tūkstoti.
Ja toreiz būtu raukusi degunu, šī 17 gadu garā stāsta nebūtu. Nebūtu izcilas intervijas ar Monseratu Kavaljē, Džo Kokeru, Toniju Brekstoni, Roxette, Krisu Normanu, Dmitriji Hvorostovski, Maiju Plisecku, Ornellu Muti, Toto Kutunjo, Sīlu un daudzām citām pasaules līmeņa personībām, kas ir atstājušas spilgtu nospiedumu zvaigžņotajā olimpā.
Tomēr pie nosauktā jūs neapstājāties, bet atvēzējāties arvien lielākiem projektiem.
Jā, iegūstot pieredzi un izpratni, sāku veidot arī savus raidījumus, kļuvu par producenti un montāžas režisori.
Desmit gadus kopā ar komandu veidojām lielāko festivālu televīzijas dienasgrāmatas, kas ir ļoti darbietilpīgs un atbildīgs darbs, jo teiksim 16 dienas no vietas mums bija jānodrošina safilmēts un samontēts materiāls televīzijas translācijai. Kā es smejoties vienmēr saku: tā ir labākā diēta! Jo pēc šādiem projektiem daži zaudēti kilogrami bija garantēti – mēs strādājām uz neiespējamības robežas.
Esmu cilvēks, kam ir svarīga kontrole, kurš izdarīs labāk pats, nekā uzticēsies un nezinās, ko gaidīt. Man ir forša filmēšanas komanda, bet ar menedžmenta cilvēkiem man neiet tik viegli. Vai viņi nesaprot mani, vai es viņus. Tas bieži ir vainagojies ar manu fizisku un emocionālu pārslodzi. Bet par sevi ir jādomā, šo mācību gan esmu apguvusi.
Radošajā procesā, video sižetus veidojot
Kā par sevi rūpējaties?
Es sev sniedzu iespēju izvēlēties. Piemēram, mans telefons ir iestatīts klusuma režīmā lielākoties visu laiku. Manī nav izjūtas, ka būtu jāatbild uz katru zvanu.
Apzinoties savas robežas, es kļūstu piepildītāka, spēcīgāka un pārliecinātāka.
Jūsu profesija ir saistīta ar perfekti izkoptu stila izjūtu. Ir cilvēki, kas saka: svarīga ir vienīgi mūsu sirds un prāta gudrība. Kā domājat jūs?
Mēs dzīvojam straujā gadsimtā, kad visu patērējam ātri, dažbrīd, virspusēji un neiedziļinoties, jo šķiet, ka nepietiek laika. Tas ir līdzīgi kā ar intelektuālo kino un blokbāsteriem, lēnām vakariņām un džankfūdu. Dažkārt, cilvēkam ir tik ļoti notrulinājušies receptori, ka viņam vajag intensīvu kairinātāju, lai tas spēj sajust emocijas, garšas, smaržas. Tas pats ir attiecināms uz ārieni. Ir cilvēki, kuri nespēj vai nevēlas paraudzīties dziļāk, viņiem pietiek ar to, ka otrs ir stereotipiski glīts un saprotams. Man tas ir mazsvarīgi, es vēlos cilvēkā ieraudzīt ko vairāk. Mēs tomēr neesam kādas pirmatnējās cilts locekļi, kuri ieraugot skaistu cilvēku, nevar atraut no viņa acis un grib viņam pieskarties. Mani cilvēkā fascinē īpašību kopums, rīcību specifika, pagātnes pieredzes konvertācija šodienas realitātē, viņa smalkjūtība un gudrā sirds. Patīkama āriene ir jauks estētisks bonuss, bet ne vairāk.
Pēc apģērba ir iespējams nolasīt cilvēka būtību?
Ne vienmēr. Apģērbs ir viens no sociālās manipulācijas atribūtiem. Ja cilvēks iziet uz ielas gurķa kostīmā, kāds padomās, ka viņš ir ku-kū, kāds cits izsecinās, ka cilvēkam ir laba humora izjūta. Bet patiesība var izrādīties cita – cilvēks strādā mārketinga kompānijā un reklamē jaunu produktu vai pakalpojumu. Šis apģērbs viņu nekādi neraksturo.
Arī ikdienas apģērbs, manuprāt, nav gluži uzticams rādītājs.
Ne velti ir teiciens: «Bagātie ģērbjas kā nabagie, nabagie kā bagātie.»
Abām pusēm raksturīga lomu maiņa. Kādēļ pastāv pat tīmekļi, kuros var iegādāties maisiņus un kastes ar slavenu zīmolu logotipiem? Absurds? Jā, bet šim piedāvājumam ir noiets. Stāsta morāle – ir jāsaprot, ka ne vienmēr tas, ko mums cenšas parādīt apkārtējie, atbilst patiesībai.
Ko jums pašai patīk iznest savā ārējā tēlā?
Ilgus gadus vadot un veidojot modes raidījumus, festivālu dienasgrāmatas, esmu pārģērbusies tūkstošiem reižu, dažkārt pat trīs reizes dienā! Gandrīz katram ēteram grimu un matu sakārtojumu veidoju un apģērbu sev izvēlējos pati. Tātad katru reizi man vajadzēja visu pārdomāt no A līdz Z, gan saturiski, gan vizuāli. Tā ir liela atbildība un liela emocionāla un fiziska slodze. Tādēļ pārējā laikā man patīk par to nedomāt un ļauties ikdienas stila vienkāršajai burvībai. Ziniet, šobrīd es arī padomāju divreiz, vai man vajag iegādāties kādu jaunu lietu.
Uzdodu sev kontroljautājumu: «Vai es to vilkšu vairākkārt?»
Savulaik esmu iztrakojusies ar apģērbiem, kurus esmu uzvilkusi tikai vienreiz, tagad esmu krietni apzinīgāka.
Un tomēr jūs arī ikdienas stilu veidojiet kā profesionāle. Padalieties, lūdzu, ar padomu, no kādām tipiskām ģērbšanās kļūdām jūs ieteiktu cilvēkiem izvairīties.
No praktiskā viedokļa liela kļūda ir haotiski komplektēt garderobi. Protams, to var darīt, bet jāņem vērā, ka cilvēks iztērēs daudz vairāk līdzekļu un arī pūļu, lai izveidotu harmonisku koptēlu. Impulsīvi pirkumi ir lieliski, ja tā nav sistēma. Ja ir vēlme labi izskatīties, bet nav izkoptas kombinēšanas iemaņas, apģērbu nevajadzētu pirkt dažādās krāsās. Izvēlieties trīs, četras krāsas (katrai krāsai ir tik daudz toņu!) un rotējiet. Tas nav garlaicīgi, tas ir gudri.
Aiz apģērba mēs varam censties arī paslēpties, neatklāt savu nedrošību. Jūs bieži novērojat, ka apģērbs var būt arī patvērums?
Labi, ja dažkārt sieviete apģērbu uztver kā patvērumu. Nopietni! Tas ir kā teicienā – ja tev nav pie kā pieturēties, pieturies pie gaisa! Galvenais, turies! Un, ja viens no aizsargelementiem ir apğērbs, kas sazemē, paslēpj no apkārtējo skatieniem, vai gluži pretēji, ļauj pārvarēt nedrošību ar spilgtu un pamanāmu iznācienu – tas ir sievietes maģiskais salmiņš. Mums katram ir sava kārbiņa, savs cietais disks, universālu padomu šajā jautājumā nav. Bet vienu gan der atcerēties – neviens nezina, kā ir pareizi un nevienam no mums dzimšanas brīdī nav iedota instrukcija kā dzīvot un Vouge žurnāls bonusā, lai zinātu arī kā ģērbties. Ejot pa dzīvi, gandrīz katram zem sava lietussarga ir nedaudz bail, nedaudz nesaprotami un nereti šķiet, ka pārējie gan nejūt to pašu! Jūt. Galvenais ir sekot savām patiesajām vēlmēm, nepieciešamībām un emocionālajai labsajūtai! Tas ir pats būtiskākais.
Šodien daudzi seko ārējiem uzstādījumiem, kā ir jādzīvo. Kas jums palīdzēja sajust to, kas ir nepieciešams tieši jums?
Esmu augusi vidē, kur ticēja manām spējām, ticēja man un pieņēma manu personību. Ir ļoti svarīgi to piedzīvot laikā, kad veidojas bērna sevis uztvere. Tagad ir trendā izcelt un koncentrēties uz bērna spējām, nevis nomākt viņu ar pārmetumiem par to, ko viņš nevar. Mani vecāki jau manā bērnībā bija tik viedi, ka ļāva izkristalizēties maniem talantiem un spēcīgajām pusēm. Atceros, ka man bija ļoti bail no matemātikas kontroldarbiem, jo, lai kā es mācījos, man tā labi nepadevās. Bet man ļoti gribējās iepriecināt vecākus.
Mamma toreiz teica: «Meitiņ, lūdzu, beidzot saņem to divnieku, lai pārstātu no tā baidīties. Tu esi izdarījusi visu, kas ir tavos spēkos!»
Šis uzticēšanās avanss ir zelta vērtē, tas bērnam ir kā atspēriena punkts it visā. Justies saprastam, pieņemtam un atbalstītam – tas veido iekšējo pārliecību par sevi un spēju sevi ieraudzīt kā vienotu veselumu, nenodalot ārieni no iekšējā satura. Tas palīdz sadzirdēt sevi – kas ir nepieciešams tieši man.
Maija, bet kā jums šķiet: vai skaistiem cilvēkiem dzīvē veicas labāk? Skaistums ir vērtīgs avanss veiksmīgai dzīvei?
Jautājums, ko mēs ietilpinām vārdā veiksme. Skaistiem cilvēkiem ir daudz kārdinājumu, viņus rauj uz visām pusēm. Ne katrs to iztur. Kaut arī ārēji var likties, ka viņiem tiešām veicas labāk, tomēr… Vai to varam attiecināt arī uz sirdsmieru?
Manā vērtību skalā veiksmīgs ir tas cilvēks, kurš ir mierā ar sevi un apkārtējo vidi.
Tikai atbildot uz jautājumu, ko vēlies tieši tu, iespējams izvērtēt, cik veiksmīgs esi ceļā uz šī mērķa sasniegšanu. Citas mērauklas nav. Intriga ir tajā, ka mēs nezinām, kas ir garāmgājēja patiesās prioritātes un sapņi.
Ja godīgi paskatāmies, ir ļoti daudz skaistu un/vai materiāli situētu cilvēku, kuri pastāvīgi jūtas nomākti. It kā visa stereotipiskā laimes atribūtika viņiem ir pieejama, bet laimes izjūtas nav… Ziniet, cilvēka dzīvē var būt tik daudz grūtību paveidu, ka ne apzināt, ne saskaitīt.
Maijas radītās grāmatas Stihija prezentācija
Kādas iekšējās grūtības jūs esat risinājusi?
Es biju mājas bērns, daudz komunicēju ar vecāku draugiem, man bija ļoti interesanti būt pieaugušo vidū, piedalīties sarunās. Un kā tas mēdz būt, iesoļojot lielajā dzīvē, mājas bērnus ne visi ar prieku pieņem, jo liekas, ka viņi ir izlutināti un viss viņiem ir nācis viegli. Esmu novērojusi: ne vienmēr cilvēkiem ir izdevīgi, ja esi pašpietiekams…
Tomēr, lai ar kādām grūtībām mēs sastaptos, cilvēkam ir viens neaizvietojams resurss – savējie, kas saprot un atbalsta. Ar kādiem cilvēkiem jūs kopā jūtaties vislabāk?
Man ļoti svarīga ir privātā telpa. Cilvēki, kuri jūt nianses.
Es varu komunicēt praktiski ar jebkuru, bet tuvākas, draudzīgākas saiknes man labāk padodas ar tiem, kuri jūt otra noskaņojumu, sadzird otra dvēseli. Kuri ienāk manā pasaulē divreiz pieklauvējot.
Es ļoti augstu vērtēju komunikāciju, kurā abas puses domā par otra cilvēka emocionālo komfortu. Tas neizslēdz uzskatu dažādību, ko var pavadīt arī spraigas diskusijas un polemika, tomēr mani cilvēki ir tie, kas spēj filigrāni noturēties uz tās smalkās robežas, kuru pārkāpjot, dažkārt izrādās, ka vairs nav atpakaļceļa. Man ļoti tuvs ir šis intelektuālais un emocionālais viedums, kas lieliski parāda cilvēka dabu, vērtības un apziņas līmeni. Es pārtraucu attiecības ar cilvēkiem, kas pastāvīgi izpauž savu negāciju izvirdumus. Mums visiem ir savi jautājumi, rūpes, dažkārt netur nervi, bet augstākā klase ir pastāvīgi neapgrūtināt apkārtējos ar sava noskaņojuma svārstībām.
Jūs pirms laika klusi, varētu pat domāt, ka nedaudz slepeni, apprecējāties…
Jā, jo tas ir intīms un mīļš notikums, kaut kas tāds, kas ir mans.
Es negribu iedziļināties niansēs, bet man ir specifisks lietu redzējums, kas ne vienmēr atbilst klasiskiem kanoniem. Savulaik es biju pieņēmusi domu, ka, iespējams, nekad neapprecēšos. Jo ķeksīša dēļ to darīt nevēlējos. Bet tad satiku savu vīru.
To esmu teikusi un arī turpināšu teikt, ka tā ir tikai un vienīgi sievietes izvēle, vai savas dzīves laikā būt laulībā vai būt brīvai. To nedrīkst pozicionēt kā sociuma uzliktu pienākumu.
Sievietes vērtība no tā nemainās. Mainās viņas emocionālais stāvoklis, dienas kārtība, veidojas jauni ieradumi, bet viņu pašu tas nedefinē. Mani vecāki nekad man nav jautājuši: «Kad tu beidzot apprecēsies?» Viņi ir kopā 37 gadus, ļoti ģimeniski cilvēki, bet viņi ir tik viedi, ka es pat nespēju iztēloties, ka šāds jautājums izskanētu dienas kārtībā.
Bet atgriežoties pie manas un vīra izveidotās ģimenes: mēs abi pieņemam viens otru tādus, kādi esam un pasmaidām par to, jo mums tas sagādā prieku.
Maija ar vīru Rune
Maija, kas cilvēkam ir jāpaveic, lai nodzīvotu košu un interesantu dzīvi?
Vispirms ir jāsaprot, ko cilvēks grib. Esmu pārliecināta, ka kaifa sajūta norisinās smadzenēs, tie ir bioķīmiski procesi. Mums katram bauda nozīmē kaut ko citu: pievienoto vērtību mēs katrs piešķiram ļoti atšķirīgām darbībām un notikumiem. Es to saucu par apzināto baudu. Bet, lai cik vienkāršoti tas varētu izklausīties, būtiski ir būt interesantam sev pašam. Ja seko savām patiesajām vēlmēm, tad dzīve būs koša un interesanta.
