Par to, kādēļ muzeja darbinieks nedrīkst būt kolekcionārs, spēšanu piedot māksliniekam, kurš norauj izstādi, mākslas darba uztveri dažādos vecuma posmos un laba apgaismojuma nozīmi, lai gleznā uztvertu jaunas nianses intervijā ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci.
Muzejā sākāt strādāt 1973. gadā. Vai šo gadu laikā ir bijis arī kāds lūzuma posms, kad bija jādomā, ka jāiet darīt kaut kas cits?
Tādi īsti lūzuma posmi nav bijuši, izglītība mani ierobežoja, īpaši tas attiecas uz maniem sākuma gadiem. 1979. gadā pabeidzu Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot mākslas zinātnieka grādu. Toreiz ar šādu izglītību darba iespējas bija ļoti ierobežotas. Šobrīd tās noteikti ir lielākas, piemēram, var strādāt par brīvo kuratoru, pētnieku. Kad mācījos, muzejs bija viena no retajām vietām, kur varēju strādāt. Man vienkārši muzejā patika, nebija tādu īpašu domu, ka varētu ko mainīt savā dzīvē. Muzejs piespieda mani savā veidā mainīties.
Kā tieši?
Man ik pa brīdim piedāvāja apgūt kādas jaunas prasmes, jo muzejā sāku strādāt kā gide. Astoņus gadus dienu dienā vadīju ekskursijas apmeklētājiem. Jāsaka kā ir – diezgan nepateicīgs darbs, jo neizbēgami iestājas rutīna. Bet saņemties un meklēt savu pieeju kādai grupai – tas bija ļoti interesanti. Visbiežāk tas it kā pat nebija vajadzīgs, jo sanāca strādāt ar tūristiem, kuri tolaik bija no visas plašās Padomju Savienības, viņus maz kas interesēja. Daudz bija jāstrādā ar mūsu vietējām skolām, tā vienmēr bija laba publika. Varbūt ne ar pirmajām klasēm, lai gan mums muzejā ir viena kolēģe, kurai brīnišķīgi padodas darbs ar mazajiem muzeja apmeklētājiem. Man vienmēr paticis strādāt ar apmeklētājiem nedaudz “saprātīgākā” vecumā.
Tomēr sava veida lūzuma posms bija 1999. un 2000. gads. Kultūras ministrija realizēja ļoti radikālas pārmaiņas mākslas muzeju struktūrā. Bija tāda institūcija kā Latvijas Mākslas muzeju apvienība, kurā bija apvienoti visi mākslas muzeji. Apvienība tika likvidēta un katra struktūrvienība ieguva patstāvīgu juridisko statusu.
Vadīt uzņēmumu nozīmē domāt par peļņu. Kā tas ir – vadīt muzeju?
Tas ir darbs, kas saistīts ar ilgtermiņa stratēģiju, un ikdienas darbs. Un šīs lietas jāsalāgo. Darbs ar cilvēkiem. Jo muzeja vadītājam nenozīmē būt tikai mākslas vēsturniekam, lai gan mākslas pasaulē vajadzētu orientēties. Otrs – kaut kas no šīs jomas ir jāmīl, jāspēj to izprast. Mēs strādājam ar mākslas darbiem, bet tos rada mākslinieks, līdz ar to mēs esam tādā kā ķēdītē saistīti arī ar mākslinieku, kurš kā radoša personība ļoti daudz ko var atļauties. Tie ir dažādi izaicinājumi darbā. Tas man vienmēr paticis vislabāk – saskarsme ar māksliniekiem, mēģināt saprast, ko viņi ir darījuši, kā viņi ir darījuši, kāpēc rezultāts ir tāds.
Es vienmēr esmu spējusi māksliniekiem piedot ļoti daudz ko, pat ļoti daudz.
Noteikti termiņu neievērošanu.
Jā, ir bijusi situācija, kad labi zināms mākslinieks norāva izstādi. Neilgu laiku pirms atklāšanas paziņoja, ka nevarēs to izdarīt. Tad ir, kā ir. Tad jārisina jautājumi par glābšanas plānu, jo muzejam ir vajadzīgi rezultatīvie rādītāji, tas ir kā jebkurā institūcijā. Viens no izmērāmiem rādītājiem, kas iet ciešā sasaistē ar muzeja mērķauditoriju. Apmeklētājs arī sniedz mums atgriezenisko saiti, dod ienākumus, jo muzejs nav pilnībā dotēta institūcija, muzejam pašam arī ir kas jānopelna. Un, jo vairāk mums būs apmeklētāju, jo vairāk varēsim iegūt papildu finansējumu.
Varbūt no laikiem, kad vadījāt ekskursijas, atmiņā saglabājies kāds visneparastākais jautājums par kādu mākslas darbu?
Atceros tikai dažas sadzīviskas epizodes. Man kā jaunai ekskursiju vadītājai bija visai grūti strādāt ar pusaudžiem, tas ir saprotams, tāds vecums. Tolaik muzeja ekspozīcijā aktu glezniecība bija salīdzinoši maz pārstāvēta – tikai ar trīs gleznojumiem. Tad vadot ekskursijas, nelielas pūles bija jāvelta puišu savaldīšanai, jo viņu emociju izpausmes bija nedaudz traucējošas, bet arī smieklīgas. Atceros epizodi ar skolēnu grupu no kādas Kaukāza republikas, 9.–10. klases skolēni. Aktu gleznām salīdzinoši labi tikām garām, bet pie Eduarda Kalniņa gleznas ”Plostnieki”, paliela izmēra pelēkā tonalitātē ieturēta gleznojuma, kurā četri vīri spēlē kārtis, puiši kļuva absolūti nevaldāmi. Nesapratu, kas ar viņiem notika. Tad izdarīju to, ko muzeja darbinieks principā nekad nedrīkst darīt. Esmu diezgan strauja savās emocijās, reizēm daru un pēc tam domāju.
Pateicu, lai viņi iet ārā no muzeja, lai viņus vairāk te nekad neredzētu.
Tā nedrīkst darīt, bet es tā izdarīju. Nodomāju, ka ar šo mans darbs muzejā tiks pārtraukts, par mani būs sūdzība Kultūras ministrijai. Toreiz tas varēja ļoti smagi beigties, jo bija 70. gadu vidus. Tobrīd biju ļoti kategoriska. Šodien tā noteikti nerīkotos.
Kad vadi daudz ekskursiju, tu zini, kas gleznās attēlots, un ir bijis tā, ka ar grupu eju, mani ļoti uzmanīgi klausās, stāstu par gleznu, ar roku rādu gleznas virzienā, acu skatiens seko pēc tam. Un tad pamanu, ka tā ir pavisam cita glezna, jo citi muzeja darbinieki bija nomainījuši gleznu, par to neinformējot gidus. Jāatzīst, biju samērā iecienīta ekskursiju vadītāja, man bija skaļa balss, varēju saturēt grupu un muzejā tas ir viens no rādītājiem, ko arī kolēģi novērtē. Jo reizēm ir tā, ka atnāk grupa, bet beigās paliec ar trīs, četriem apmeklētājiem, kuri tevī klausās. Manas grupas neizklīda.
Vai nav kādreiz bijis tā, ka, ejot garām vienai un tai pašai gleznai, pēc kāda laika atklājat tajā kādu jaunu niansi, jaunu triepienu?
Tādu brīžu ir ļoti daudz. 70. un 80. gados muzeja ekspozīciju apgaismojums bija nepietiekams, galvenajai ēkai bija tikai divu fāžu pieslēgums, visas ekspozīcijas grima tādā mērenā pustumsā. Atceros, ieradās televīzija kaut ko filmēt. Toreiz filmēšana bija ļoti fundamentāla, kabeļi izvilkti pa visu muzeju, kameras, gaismas. Ieslēdz lielās lampas un piepeši izgaismojas Johana Valtera glezna ”Jelgavas tirgus laukums”. Kā tā glezna iemirdzējās! Es pilnīgi sāku kliegt no sajūsmas, cik tā glezna ir skaista! Tieši labā apgaismojumā parādās dažādas nianses. Arī labs muzeja darbinieks, kurš prot interesanti pastāstīt, daloties ar informāciju, kas varbūt nav citu rīcībā, rada iespēju paskatīties uz gleznu no cita redzes leņķa. Izpratne, vērojums un skatījums uz mākslas darbiem ļoti mainās, gadiem ejot.
Ļoti ir no svara, vai skaties uz gleznu jaunības gados vai nobriedušā vecumā.
Dzīves agrīnajā posmā man ļoti patika spāņu gleznotāja El Greko māksla. Ļoti. Eksaltācija, gaismas plaiksnījumi, ekspresija. Kad pirms dažiem gadiem nonācu Toledo El Greko muzejā, skatījos uz viņa gleznām un sapratu, ka tām piemītošā eksaltācija uzrunā jaunu cilvēku, bet ne tagadējā dzīves periodā.
Kas jūs tagad uzrunā?
Nu gan uzdevāt jautājumu!.
Ļoti loģisks jautājums.
Nav gan loģisks, jo godīgi teikšu, ka īsti nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Glezniecībā man diezgan tuvs ir 19. gs. beigas un 20. gs. sākuma posms. Mani interesē Ziemeļvalstu glezniecība, norvēģa Edvarda Munka darbība. Pirms gada biju Oslo, speciāli braucu skatīties Munka jauno muzeju, kas ir lielisks savā arhitektoniskajā risinājumā. Šis mākslinieks šobrīd mani uzrunā, viņa krāsu valoda, stilizācija, lai gan emocionāli raisa traģiskas izjūtas. Ir ļoti daudz autoru, kuri man patīk. Mani spēj uzrunāt tie darbi, kuru pamatā ir laba glezniecība, laba manā izpratnē, kā es domāju par glezniecību. Vai nu krāsu salikumi tādi neraksturīgi, netipiski. Man ir tā, ja patīk, tad patīk, ja ne, tad ne, un es tur neko nevaru padarīt.
Lai mākslinieks kļūtu populārs, viena lieta, ka viņam jāprot gleznot, bet ir jau arī veiksmes faktors. Kas tas ir?
Tās ir ļoti daudzas lietas, reizēm saka, ka nejaušība. Vai nonākt īstajā vietā un īstajā laikā. Satikt pareizos cilvēkus. Tā teica Vija Celmiņa, kura ir pasaulē ļoti augstu vērtēta latviešu izcelsmes amerikāņu māksliniece. Viņa teica, ka pareizajā laikā atradās Ņujorkā. Tie ir arī lēmumi, kas kādā brīdī ir jāpieņem un jāveic. Pirms tam viņa dzīvoja Sanfrancisko, Rietumkrastā. Arī tur bija māksla, bet viņa jutusi, ka tā nav vieta, kur māksla attīstās kā novitāte. Devās uz Ņujorku un viņai paveicās. Kā teiktu Imants Lancmanis – providence! Tātad katrā laikā ir kaut kas, kas ietekmē veiksmi. Viena lieta ir lielā Amerika, kurā ir milzīgs mākslinieku skaits un jāspēj sevi pozicionēt. Viens ir ļoti slavens, bet otrs, kurš dara aptuveni to pašu, taču viņam nav paveicies un neiziet pasaulē. Nacionālā māksla nelielā valstī – mēs savā vidē dzīvojam, un tad kādam autoram iekšā ir nervs, kas uzrunā cilvēkus. Ļoti daudz ko nosaka paša mākslinieka darba spējas. Šobrīd svarīga arī spēja runāt un stāstīt par sevi. Reizēm mēdz teikt, ka mākslinieku izveidojusi reklāma, kas var nostrādāt kā uzmanību veicinošs faktors, bet neesmu pārliecināta, ka tas ir izšķirošais. Jābūt kaut kādai maģiskai sakritībai, kaut kam, kas piesaista cilvēku un spēj uzrunāt. Cilvēki bieži saka, ka viņus neinteresē t.s. laikmetīgā māksla, ka tur neko nesaprotot. Lai veicinātu izpratni, daudz darāmā, kas jāveic mākslas zinātniekiem, galeristiem, muzeja darbiniekiem, kuru loma ir būt par starpnieku un mediatoru. Vai jauna mākslinieka radošais ceļš būs veiksme vai nebūs, tas ir daudzu priekšnoteikumu kopums.
Piemēram, Van Gogs savas dzīves laikā pārdeva tikai divus savus darbus un tos pašus savam brālim.
Bet cik tagad maksā viņa darbi? Un jāsaka godīgi, ka cenas šodien ir pilnīgi neadekvātas, jo mēs jau vairs nesaprotam, par ko tiek maksāts. Un es nezinu, cik maksā Mona Liza. Vieni saka, ka viņa ir tik vērtīga, citi – ka viņai nav vērtības. Un tad seko tas, ka šodien dažādās akcijās, uzbrukumos tiek izmantoti mākslas darbi. Kam to zupu lej virsū? Tikai slaveniem mākslas darbiem. Dārgiem lielu mākslinieku darbiem. Nevienam fona māksliniekam, kuru ir simtiem tūkstošu, neķeras klāt. Jo nozīmīgāks vārds, jo skaļāka atgriezeniskā saikne, un tas ir ļoti slikti. Vēl ir jāsaprot tas, ka kolekcionāri gatavi daudz ko darīt, lai paaugstinātu savu kolekcijā esošo darbu vērtību. Un, lai to panāktu, lietā tiek likts ļoti daudz ieroču. Reizēm neadekvāti, bet tā tas notiek.
Strādājot muzejā, ir jūtams, ka kaut kur kāds veido savu privātkolekciju?
Protams.
Kā piemēram?
Muzeji visā pasaulē un arī Latvijā ir ieinteresēti sadarbībā ar kolekcionāriem. Tiek radīts ļoti daudz mākslas darbu, un ne jau visiem ir vieta muzeju kolekcijās. Mākslinieks glezno tāpēc, ka viņš nevar nestrādāt, nevar negleznot, viņam jābūt šai radošajai komponentei.. Tāpēc diezgan smaga šķiet situācija ar tēlniecību, jo neviens, piedodiet, tāpat portretu granītā neveidos, ja nebūs pasūtījuma. Līdz ar to mēs nesagaidīsim labus pieminekļus, ko sabiedrība vēlas redzēt. Jo tiem nav, kur rasties, nav pasūtījuma, nav, kur gūt pieredzi, ikdienas treniņu, lai vēlāk paveiktu ko paliekošu. Kārlis Zāle līdz Brīvības piemineklim arī tik vienkārši nenonāca. Tāpēc ir tikai normāli, ka veidojas privātās kolekcijas kā atbalsts mākslinieku darbam. Kolekcionāri dzīvo mākslas vidē, veido ap sevi līdzīgi domājošu cilvēku sabiedrību, notiek sava veida “rīvēšanās” vienam ar otru, kas nāk par labu sabiedrībai kopumā. Problēma ir tajā, ka sabiedrība mums maza un maz arī privāto kolekciju, Ja tu pērc mākslas darbus, lai ēdamistabā pie sienas būtu smuka glezna, tā nav kolekcija.
Nejaušu mākslas darbu kopums kļūst par kolekciju tad, ja tā veidota ar apzinātu un izsvērtu mērķi un nosakot darbības principus.
Taču jebkura mākslas darba iegāde ir atzinīgi vērtējama. Sadarbība ar kolekcionāriem mums ir brīnišķīga daudzu gadu garumā, viņu iesaiste ir labvēlības pilna, nekad neatsakot izmantot viņu krājumus.
Pēdējā izstāde, ko šeit apmeklēju, bija Andra Eglīša “Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”, kurā starp ļoti monumentāliem darbiem bija arī kāds milzīgs, no gara stumbra izzāģēts, uz grīdas novietots oša masīvkoka dēlis.
Kad uzzināju, ko autors Andris Eglītis grib iedabūt zālē, man nodrebēja sirds. Domāju, viņi te kaut ko sagāzīs. Ar ceļamkrānu milzīgo koka fragmentu nolaida uz platformas un tad aizvirzīja līdz zālei, saudzīgi apejot vienu nepatīkamu pagriezienu. Ar savu apņēmību un skaidro sapratni Andris Eglītis panāca ļoti daudz. Izzāģētā oša koka fragmenta iekļaušana izstādē bija sava veida nejaušība, ko mākslinieks sākotnēji nebija plānojis. Izstādes pieteikumā, ko skatījām konkursa kārtībā, nekas tāds netika minēts. Jādomā, ka kaut kur zemapziņā viņam šī ideja acīmredzot mājoja. Sava veida apsēstība ar kokiem, ar koku kā materiālu, koku kā substanci. Kad es redzēju, kā apmeklētāji uz oša sēdēja, gulēja, cik ārkārtīgi organiski tas viss notika – tā bija tāda lieliska intuitīva lieta, kas ļoti nostrādāja. Tas bija skaisti.
Ir bijis arī tā, ka jūtat publikas neapmierinātību?
Publikas attieksme ir ļoti dažāda. Mēs vairāk jūtam atsaucību un mīlestību, īpaši klasiķu izstādēs. Rozentāls, Purvītis, Grosvalds, Liberts. Apmeklētāji ir ļoti ieinteresēti. Šodienas māksla reprezentācija gan nedaudz neiztur konkurenci ar klasiķu mākslu. Bet! Runājot par Andra Eglīša izstādi – tik daudz ieinteresētu, atvērtu skatītāju sen nebija nācies redzēt muzejā. Gadās arī tā, ka skatītājus kaut kas neapmierina, un viņi to izsaka, jo viņi par ieeju muzejā maksā naudu. Mums tas jāsaprot. Ja ir izstāde, kurai ir mazāks apmeklējums, analizējam, kāpēc. Jo ir nišas lietas, kuru auditorija ir mazāka, projekti, kas vajadzīgi citu iemeslu dēļ. Jaunu mākslinieku vārdu atklāšana, savulaik marginālas lietas, kas šodien kļūst aktuālas.
Ir vajadzīgs, lai mēs strādātu ar lielo un tematisko izstāžu konceptiem, piemēram, feminisma līnija, mentālo problēmu jautājumi, kas nav tikai viena autora izstāde, bet pievēršas plašākai problemātikai.
Ienākot šajā muzejā, jāatver smagas durvis, jāuzkāpj pa kāpnēm. Pārņem tāda sajūta, ka muzeja apmeklējums jānopelna.
Mēs muzejā smejamies, ka šajā ēkā ir Rīgas skaistākās un cēlākās kāpnes. Baltais marmors kā materiāls, centrālais simetriskais novietojums cilvēkiem ļoti patīk un rada pacilājošu sajūtu. Ne velti Vilhelms Neimans, ēkas arhitekts un pirmais šī muzeja direktors, teicis, ka muzeja ēkai jābūt tādai, kas izstaro mākslas elpu.
Jābūt pacilājošai, uzrunājošai sajūtai. Tu dodies pie mākslas uz augšu.
Vai, pavadot lielu dzīves daļu starp mākslas darbiem, nav īpašākas pretenzijas arī pret citām lietām – piemēram, rotaslietām?
Māksla man ir darbs. Es neesmu kolekcionāre, manī nav šī gēna. Turklāt muzeju starptautiskais ētikas kodekss nosaka, ka muzeja darbinieks nedrīkstētu būt kolekcionārs, jo tad viņš var nonākt interešu konfliktā. Es ļoti atturīgi skatos uz rotaslietām, man to ir ļoti maz. Man var patikt kāda skaista pērļu virtene, bet tam galīgi nav nekāda sakara ar mākslu. Mums ir Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, kurā atrodas rotu kolekcija, tiek rīkotas rotu izstādes, mums ir ļoti labi rotu meistari, taču man nav neviena viņu darba, jo neesmu uzskatījusi to par nepieciešamu. Esmu sava veida izņēmums.
Varbūt neviena rotaslieta nav tā vērta, lai jūs to nēsātu?
Nē, nē, tā nav, ir daudzas ļoti skaistas lietas, bet tad ir jautājums, vai vajag. Ļoti maz nēsāju rotas – piemēram, gredzenu un aproces. Vienīgi kaut ko ielieku ausīs.
Kas ir galvenais ko esat sapratusi par dzīvi?
(Skaļi smejas.) Dzīve ir ārkārtīgi skaista. Man patiesi patīk tas, ko daru, tas man visu dzīvi sagādājis prieku, gandarījumu un vienmēr bijis interesanti.
