Burātāju, dzīves mākslinieku, bijušo politiķi un uzņēmēju Māri Gaili noteikti varētu dēvēt par cilvēku, kuram nepatīk rutīna. Iespējams, tāpēc viņam izdevušies tik daudzi projekti, kuri pazīstami ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Kinoforums Arsenāls, Žaņa Lipkes memoriāls, Vāgnera zāles atjaunošanas projekts, kas pašreiz tiek attīstīts un, kas būs ievērības cienīgs notikums ne vien Latvijas, bet visas Eiropas mērogā. Kā viņam izdodas dzīvot skaisti un interesanti? Recepte ir vienkārša. Nevajag ar galvu dauzīt caurumu sienā. Jo ceļu skaits, kā sasniegt iecerēto, patiesībā ir bezgalīgs. Galvenais sapulcēt ap sevi izcilības savā jomā un tad ikviens projekts izdosies.
Vai atceraties, kad sākāt nēsāt auskaru?
Turklāt ļoti labi. Ar parastu lāpāmo adatu, ausij otrā pusē turot vīna pudeles korķi, caurumu izdūra jahtas Milda ārsts Kaspars Smilga. Tas notika 2001. gada 27. vai 28. decembrī. Akurāt pēc tam, kad pabraucām garām Horna ragam. Tas ir vecs jūrnieku paradums un tad viņš ir tiesīgs ausī nēsāt gredzenu. Horna raga apbraukšanu nozīmības ziņā var salīdzināt ar alpīnista uzkāpšanu Džomolungmā vai Everestā.
Jūrnieki nēsā gredzenu tajā ausī, ar kuru pusi pabrauc garām Horna ragam.
Mūsu dakteris veica šo vienkāršo operāciju, gan ne visiem astoņiem no jahtas komandas, ja nemaldos četriem vai pieciem. Mums bija līdzi Rīgas juvelieru fabrikas dāvinātie zelta gredzeni. Jau būs 19 gadi, kopš nēsāju auskaru kreisajā ausī.
Jums vienmēr patikušas skaistas lietas. Kad burā pa milzīgo okeāna plašumu, to arī dēvējāt par skaistu, vai tas ir ārpus jebkādas estētiskas kategorijas?
Vai dieviņ, tā bija vide, kurā pavadījām savu dzīvi, un okeāns ir viena daļa no tās! Un debess jums visam pāri. Kas var būt skaistāks! Tik atšķirīgs, daudzveidīgs. Brauciens apkārt pasaulei tev parāda, ka zeme ir apaļa, jo horizonts ir apaļa līnija. Tas viss ir tik skaisti. Bet katram tas ir savādāk, jo ir cilvēki, kuriem tas nepatīk, tas acīmredzot atkarīgs no katra iekšējās konstitūcijas. Zinu, ka ir cilvēki, kuri jūk prātā, ja viņiem jāuzturas kalnos, ja nav iespējams skatu pavērst tālāk par klinšainu nogāzi. Un ir otrādi. Mēs aizbraucam uz kalniem un esam pilnīgā sajūsmā, jo Latvijā ir klajumi, plašumi, jūras mala.
Ceļojumā apkārt pasaulei ar jahtu “Milda”, burājot gar Madeiras salu.
Jums sētā stāv sarkankoka laiva. Nevis plastmasas, ko būtu vieglāk kopt un varbūt tā būtu arī lētāka, bet tieši sarkankoka.
Tā ir smalka zviedru meistara Foršlunda, 1935. gadā būvēta šēru motorjahta, ko nopirku pirms aptuveni 20 gadiem. Protams, tuvojoties ziemai, to izceļu krastā. Man patīk skaistas lietas. Gleznas, mēbeles, skaistas draudzības arī var pieskaitīt pie tām, grāmatas, atmiņas. Cilvēkiem patīk mantas, es neesmu izņēmums, bet mantu fetišists noteikti neesmu. Neesmu arī kolekcionārs, bet to, kas man patīk, esmu novietojis telpās, kur bieži atrodos. Grāmatas ir vērtīgas, tās es krāju, to ir daudz vairāk nekā esmu izlasījis un jebkad spēšu izlasīt.
No pasaules apceļojuma palikušas skaistas atmiņas, kuras nav nosveramas un naudā novērtējamas, bet gan jau ir arī lietas, kuru vērtība izmērāma naudā.
Ceļojuma laikā centos iegādāties auskarus. No ikvienas vietas, kur piestājām, centos atvest kādu suvenīru. Austrālijā nopirku mazu zelta tīrradnīti, to iedevu juvelierim, kurš piemetināja mazu skrūvīti un uztaisīja par auskaru. Franču Polinēzijā pirkām melnās pērles, tagad nēsāju auskaru ar to. Dienvidāfrikas republika ir slavena ar saviem briljantiem, nopirku auskaru pāri ar tiem, iestrādātiem baltajā zeltā. Viens no tiem glabājas seifā, tas paliks kādam pēc manis. Vai ziniet, kāpēc jūrnieki iesāka valkāt zelta auskarus?
Jāatzīstas, ka nezinu gan, bet bērnībā lasot grāmatas par pirātiem, atceros, ka ilustrācijās pirātiem ausīs bija pamatīgi zelta gredzeni.
Ja tevi vētras laikā noskalo no klāja un izskalo krastā, tie, kas tevi atrada, varēja pārdot gredzenu un kristīgi apglabāt.
Vēl man ir neliels tetovējums virs labās kājas potītes – polinēziešu sakrālais ornaments, kas ataino dievu Tiki. Uz Ahileja cīpslas man ir ietetovēti vairāki haizivs zobi, kas mani pasargā no aizmugures. Tai ornamentā vēl ir karavīri un četras lēdijas – manā dzīvē svarīgas sievietes – meitas, sieva, mamma.
Sabiedrībā jūs esat pazīstams kā bijušais politiķis, Lipkes memoriāla radītājs, tagad grasāties atjaunot Vāgnera zāli.
Tie ir dažādi skaistumi. Lietas, kuru radīšanā piedalījušies talantīgi cilvēki, kuri ir ne tikai apdāvināti, bet kuri arī savu radošo profesiju izkopuši smalkās skolās. Ar tādu cilvēku palīdzību tu vari radīt kādu jaunu objektu vai lietu, kas sagādās prieku daudziem. Lipkes muzejs ir viens no tiem.
Esmu to vairākkārt teicis, ka pašam nav jābūt ne talantīgam, ne apdāvinātam, ne ļoti gudram, tikai tik daudz gudram, lai uzaicinātu vistalantīgākos savā komandā un tad rezultāts būs labs.
Projektā piedalījās Kristaps Ģelzis, Viktors Jansons, mana sieva Zaiga Gaile, Reinis Suhanovs, Jēkabs Nīmanis – kārtīga komanda un tad zini, ka būs rezultāts. Ar Vāgnera zāli rīkošos līdzīgi.
Kā izvēlējāties atjaunot tieši Vāgnera namu?
Tāpēc, ka man vajadzēja jaunu, foršu projektu sirdij. Ne tikai sirdij, bet arī tādu, kas nestu labumu sabiedrībai. Dzīves labākajā posmā, kad tev uzkrāti resursi, pieredze, jādara dažādas lietas sabiedrības labā. Šis ir viens no tādiem projektiem. Ceru, ka tas izdosies, jo visi priekšnoteikumi to liecina, tikai dod Dievs veselību un jāpievalda kovids.
Jūs jau kā tālredzīgi domājošs cilvēks noteikti domājat, kas varētu būt nākamais pēc Vāgnera zāles projekta.
Sakrāt naudu un uzlidot kosmosā.
Pirmais kosmosa tūrists, amerikānis Deniss Tito samaksāja aptuveni divdesmit miljonus ASV dolāru.
Tagad tas maksā daudz lētāk. Deniss Tito kopā ar krievu kosmonautu Sergeju Krikaļovu kosmosa kuģī devās uz starptautisko kosmosa staciju. Tagad tas ir pārsimts tūkstošu jautājums. Tas jau nav garš ceļojums, bet tu izbaudi bezsvara stāvokli. Un kosmosa tūrisms noteikti attīstīsies. Protams, jābūt labai veselībai.
Tāpēc jūs regulāri ejat trenēties?
Trīs reizes nedēļā. Vienā brīdī konstatēju, ka ir pārāk liels svars. Bet es vienmēr esmu nodarbojies ar sportu, spēlēju tenisu, tagad trīs reizes nedēļā piestrādāju gan pie locītavu lokanības, izturības, veicu kardio vingrinājumus. Un, protams, ievēroju pareizu ēšanas režīmu.
Ko jums nozīmē panākumi?
Vai man tādi ir? Jā, laiku pa laikam jau ir, bet panākumi rada prieku tikai īsu brīdi. Tāpat kā laimes sajūta. Tu jūties laimīgs, bet pēc neliela brīža jāsāk domāt, ko darīt tālāk. Kaut kāds dzinulis man ir, kas visu laiku liek kaut ko darīt. Arī tas, ka vienmēr cenšos darīt kaut ko citu, neieslīgt rutīnā. Vistrakāk, kā jau slinkam cilvēkam, kāds neapšaubāmi esmu, man riebjas rutīna, nepatīk atkārtot vienas un tās pašas lietas. Tāpēc vienmēr sāku ko jaunu, tad ir draivs, dzinulis, jaunas problēmas, kuras jāpārvar, grūtības, un cilvēki aizraujas līdzi. Arī Vāgnera projektam piesakās cilvēki, kuri vēlas nākt talkā, gan par velti, gan par naudu, jo tas ir forši, ja notiek kas skaists. Šajā gadījumā tas ir arī Eiropas mēroga projekts.
Parasti saka, ka cilvēkiem vajag dāvināt nevis mantas, bet piedzīvojumus, lai paliek tas netveramais. Kas pašam visvairāk palicis atmiņā, ko radījusi kāda nemateriāla lieta?
Neapšaubāmi ceļojums apkārt pasaulei. Man ir paveicies, ka dzīve savedusi kopā ar ārkārtīgi fantastiskiem cilvēkiem. Viens no tiem bija Augusts Sukuts, ar kuru izveidojām kinofestivālu Arsenāls. Esmu piedalījies daudzu foršu lietu iesākšanā, ieskaitot Latvijas valsti. Gandrīz ar pirmo nedēļu, jo sāku strādāt 1990. gada jūnijā, jo pavisam nesen – maijā ievēlēja Godmaņa vadību. Tas bija superpiedzīvojums. Bet arī tam ar mani nevajadzēja notikt visu mūžu. Seši gadi politikā bija pilnīgi pietiekami.
Kokosu (Kīlinga) salā Indijas okeānā, ceļojot apkārt pasaulei.
Iegādājoties papagaili pasaules apceļošanas laikā.
Bet politikā reti iespējams gūt gandarījumu, jo pārmaiņas iespējams panākt ļoti lēni.
Taisnība. Man vienkārši paveicās, jo mēs bijām tajā lūzuma brīdī, kad 20. gadsimtā otro reizi notika Latvijas valsts veidošana. Un atkal bija jāsāk no nulles, no haosa. 1918. gadā bija vieglāk, jo ekonomiskā sistēma palika tā pati, bija jāmaina citas lietas. Bet tagad arī ekonomiskā sistēma bija jāmaina, cilvēku domāšana, un tas joprojām pēc 30 gadiem nav īsti izdevies. Padomiskā domāšana joprojām saglabājusies.
Arī jaunos cilvēkos?
Arī, jo kaut kas atražojas. Skaudība, pievēršanās kreisām idejām, kas mani ārkārtīgi baida, vēlmju domāšana, nesapratne, ka tev pašam jādarbojas un pašam jātiek pie savas turības un labklājības, laimes vai piedzīvojumiem. To tev neviens cits nedos. Un cilvēki nesaprot, ka tam ir jāuzkrāj kapacitāte. Izglītība un pieredze ir galvenais kapitāls, vismaz sākumā.
Atceraties kādu visgrūtāko brīdi politikā, kad domā, nu viss, es gribu no šīs spēles stāties ārā?
Valdībā nostrādāju sešus gadus, no tiem politikā 3,5, jo pirms tam biju ierēdnis Godmaņa valdībā. Sapratu, ka pietiek. Man pieci, seši gadi vienā sfērā ir pietiekami ilgs laiks, bet tas nebija saistīts ar kaut kādām nepatikšanām, lai gan arī tādas bija – piemēram, Bankas Baltija krīze. 6. Saeimā Latvijas Ceļš nostartēja labi, ja būtu gribējis, es būtu varējis sastādīt valdību, bet es vairs to negribēju. Gribēju iet prom jau 1996. gada ziemā, bet Andris Šķēle palūdza lai neeju, kamēr prezidenta amatā pārvēlē Gunti Ulmani. Piekritu un nostrādāju par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru līdz 1. jūlijam. Tad sākās jauns posms dzīvē, uzsāku uzņēmējdarbību, māja bija jāuzbūvē.
Politikā viens no kārdinājumiem, kuram ārkārtīgi grūti turēties pretī – cilvēki, kuri tev nepārtraukti glaimo. Kā to izturēt?
Tikai ar kritisko domāšanu. Esi uzmanīgs. Bet pie tā pierod. Varbūt ne tik daudz glaimi, kā piekrišana visam, ko saki, ka nekritiski vērtē tevis teikto, īpaši, ja esi ļoti augstā amatā, tie, kuri ir tavā pakļautībā, vienmēr saka, ka viss ir pareizi.
Tāpēc ir ļoti svarīgi atrast padomniekus, kuri saka, kā viņiem šķiet, kā ir pareizi. Kuri neraustās.
Tas ir vadības stils. Ja esi autokrātisks, to nepieņem, bet es esmu demokrātisks vadītājs un vienmēr uzklausu, ko man saka. Ja tas ir jēdzīgi, tad mainu savas domas.
Dažreiz saka, ja kaut kas ieplānots, to obligāti vajag izdarīt, lai pēc tam nebūtu visu mūžu jānožēlo, ka neesi to izdarījis un varbūt būtu guvis panākumus.
Man ir projekti, kas dažādu iemeslu dēļ nav izdevušies.
Taču es esmu no tiem, kuri uzskata, ka nav ar galvu jādauza siena. Ja nevari tai apiet apkārt, pamet. Tas ir vienkārši. Neizdevās, aizmirsti!
Tu vari turpināt, rēķinoties, ka tas nesīs tikai zaudējumus, bet ir jāatrod pareizais līdzsvars. Kad jācīnās līdz galam un kad jāuzdod un jāsaka nē. Cilvēki, kuri ir veiksmīgu dzīvi nodzīvojuši, tie ir to mācējuši, jo neviens nevar realizēt pilnīgi visus projektus. Bet reālas, realizējamas lietas vienmēr izdaru.
Var teikt, ka esat cilvēks, kas vairākas reizes augšāmcēlies, jo biznesā ir gadījušās veiksmes un neveiksmes.
Varbūt, es gan nezinu, vai tā var teikt, vienkārši esmu mainījis nodarbošanās sfēru un visās vairāk vai mazāk esmu guvis panākumus. Acīmredzot tas ir kāds īpašs komplekts, kas man palīdzējis, jo es neesmu ne apdāvināts, ne čakls, bet ir kaut kāds pareizais mikslis.
Ziniet, esmu dzirdējis versiju, kāpēc vieniem cilvēkiem izdodas, bet citiem ne. Jo viņi prot pieslēgties “plūsmai”. Es pat nezinu, kā lai to nodēvē zinātniski, bet citi vienkārši pagadās īstajā laikā un vietā, tāpēc ar minimālu piepūli panāk maksimālu rezultātu.
Tur ir daudz īpašību. Viena ir harizma. Vēl esmu domājis, cik tā ir fantastiska Dieva dāvana, ja cilvēks ir skaists. Viņam ir daudz vieglāk, viņam cilvēki daudz vieglāk uzticas, viņš var vieglāk atrast kompanjonus, draugus. Skaistulis neesmu, bet neesmu arī Kvazimodo. Manā gadījumā visdrīzāk ir kaut kas neitrāls. Pārējais ir mācēt runāt, klausīties, tās ir lietas, ko var iemācīties. Jaunībā lasīju Karnegī, tur bija daudz kā tāda, ko vērts ielāgot. Protams, ar laiku neiecietība mazinās, man liekas, ka arī tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai gūtu panākumus – jāmēģina saprast cilvēkus, iegūt domubiedrus, nobremzēt pretiniekus. Bet par plūsmu taisnība. Taimingam, pareizajam laikam ir milzīga nozīme. Jo ikvienam mūžā ir iespēja, bet liela daļa to palaiž garām.
Pasaules apceļošanas laikā Riodežaneiro, Brazīlijā.
Kāpēc tas notiek? Tā taču ir iespēja mainīt savu dzīvi uz labo pusi, gūt panākumus. Zināmai daļai cilvēku tas ir tik svarīgi.
Viņi varbūt nobīstas, noteiktā brīdī pietrūkst uzņēmības. Jābūt arī nekaunībai, neatlaidībai, lai mūža beigās varētu priecāties, ka ir bijusi izdevusies dzīve. Bet man jau, tpu, tpu, tpu, еще не вечер*, man vēl ir lieli plāni. Vāgnera projekts tiks attīstīts vismaz piecu gadu garumā, tā būs Eiropas līmeņa kultūras iestāde.
Par kuģiem runājot, es reiz dzirdēju jūs izsakāmies, ka vēlaties iegādāties senu kuģi, kura korpuss būtu nevis metināts, kas līdz ar to nav tik izturīgs metinājuma vietās, bet gan stiprināts ar kniedēm, kas ir daudz saudzīgāks un drošāks metāla savienošanas veids, to izmanto aviācijā. Cik tālu ir šis projekts?
Jā, bija tādi plāni, bet nebija līdzekļu. Šī doma ienāca prātā laikā, kad attīstīju Ģipša fabrikas otro kārtu. Tas bija pirms krīzes, 2006. gadā. Pat braucu skatīties kuģi uz Stokholmu, superīgs 1924. gadā būvēts, ar kniedētu korpusu, tā dēvētais ugunskuģis – ar bāku, tādus noenkuro pie sēkļiem. Tagad, protams, citi laiki, globālā pozicionēšana sistēma, kas ļauj izvairīties no sēkļiem. Kuģim vēl bija vecs un superīgs dzinējs, būtu gan samērā problemātiski to atvilkt līdz Rīgai. Summa nebija liela, kādi 50 000 eiro. Biju iecerējis to novietot ar ahteri** pret krastu, lai kuģa korpuss pasargā jahtu ostu pie Ģipša fabrikas. Kad pūš ziemeļu vējš, tur uzrullējas pamatīgi viļņi. Uz kuģa varētu būt foršs restorāns, bārs, telpas burātājiem. Kuģis bija samērā liels, aptuveni 60 metru garš. Taču projekts beidzās, arī Ģipša fabrikas otro kārtu neizdevās pabeigt, bet es to pārdevu amerikāņu investoriem, kuri to realizēja. Tas bija mans projekts, kas ir realizēts. Un man vienalga, kam tas tagad pieder. Ja realizētu, man būtu vairāk naudas, bet nu un tad? Tas nav svarīgi. Galvenais, ka ir lieta, kas nes vārdu.
Kas ir nauda, kādai jābūt tās ideālajai lomai? Nevis vienkārši skaitlis ar daudzām nullēm bankas kontā.
Lai apmierinātu tavas konkrētā brīža vajadzības. Protams, tā ir ļoti relatīva lieta, vienam ir sapnis par tūkstoti, citam vajag simts miljonus. Mans sapnis nav simts miljoni, bet kopš aizgāju no politikas, esmu bijis vairāk vai mazāk pārticis, lai arī nauda nekad nav stāvējusi kontā, tā vienmēr bijusi iesaistīta biznesa projektos. Varu teikt, ka esmu pietiekami pārticis cilvēks, ar perspektīvu būt daudz turīgāks.
*vēl nav vakars (krievu val.)
**jahtas pakaļējais gals
