Latvijas Nacionālā teātra direktors Māris Vītols intervijas dienā uz darbu atbrauc ar velosipēdu un pa dienesta ieejas labirintiem aizved mani uz savu kabinetu. Tajā viena siena ir no stikla, ar skatu uz tenisa laukumiem, bet, atverot durvis, var pamanīt, ka nav ne balkona, ne margu, un prātā nāk filma “Šīs bīstamās balkona durvis”. Mēs runājām par viņa mākslas darbu privātkolekciju, ko viņš ar sievu sācis veidot pirms aptuveni 15 gadiem. Diemžēl neviena privātā iniciatīva nevar kompensēt valstī vēl neuzcelto laikmetīgās mākslas muzeju, tādēļ M. Vītola privātkolekcija – grafikas, skulptūras, filmas, video darbi, instalācijas – vairāk pazīstama ārpus Latvijas.
Pirms intervijas mēs sākām runāt par hedonismu, dzīves baudīšanu un jāatzīst, ka vienai no šī vārda šķautnēm piemīt tāda kā negatīvas bezrūpības nokrāsa.
Ja aplūkojam šo jēdzienu no kultūras vēstures perspektīvas, ilgu laiku 20. gadsimtā hedonisms bija vienīgā brīvības teritorija, kas atradās ārpus lielajām ideoloģijām, bija pasargāta no marksisma ietekmes. Mēs zinām, ka Rolāns Barts, sākotnēji būdams pārliecināts marksists, vēlāk atzina marksisma kā manipulatīvas ideoloģijas negatīvo ietekmi uz kultūras procesiem. Un kā domātājs viņš atrada patvērumu hedonismā, baudas izziņā. Viņa filozofijas atslēgas vārdi lielākoties aizgūti no hedonisma – baudīt var ne tikai vīnu, bet arī literatūru, domas.
Foto: Kristaps Kalns
Kā var baudīt aktierus?
Paga, tu uzreiz pārlēci pāri vairākiem pakāpieniem!
Labi, to vēlāk. Lai gan, runājot par francūžiem, katru reizi, kad esmu Francijā, joprojām domāju, kāds velns viņus dīdīja aizrauties ar marksismu.
Pēc Otrā pasaules kara Francijā novērojam filozofiskās domas uzplaukumu, kurā dominējoša doma kultūras teorijā un kritikā ir postmarksistiskā. Nozīmīgākais domāšanas virziens Rietumeiropā un ASV, kuru zināmā mērā varētu tam pretstatīt, ir strukturālisms, mākslas un kultūras izziņa caur valodas un nozīmju struktūrām, kura kritiku vēlāk virza tieši franču kreisie domātāji. Bet runa jau nav tikai par Francijas marksistiem, arī – par Itāliju un Vāciju. Piemēram, Teodors Adorno, Valters Benjamins, kuriem bija liela ietekme uz Eiropas domas attīstību. Jāatzīst, ka dominējošie instrumenti kultūras analīzē tomēr ir kreiso teorētiķu radīti.
Estētikas tradīcija un zināmā mērā arī mākslas filozofija, sākot ar Imanuelu Kantu, aplūko skaistā pieredzi caur cilvēka uztveri ar maņu palīdzību. Mūsdienu estētikas filozofijas pārstāvji, piemēram, Volfgangs Velšs, šo tradīciju turpina, uzskatot, ka tieši skaisto var izzināt tikai ar maņu palīdzību. Manā izpratnē skaistums ietiecas arī domāšanas kategorijā. Jo, kā tad mēs pieredzam, varam izbaudīt aktiera darbu, gleznu, filmu vai koncertu? Mūsu mākslas pieredze vienmēr ir kompromiss starp to, ko redzam, dzirdam, uztveram ar savām maņām un to, ko zinām. Un, jo vairāk zinu, jo vairāk meklēju mākslas darbā, jo vairāk sev piemītošās zināšanas varu tam pievienot, jo lielāku baudu kā skatītājs vai baudītājs iegūstu. Šī paradigma, manuprāt, īpaši nostiprinājusies saistībā ar laikmetīgās mākslas uzvaras gājienu pēdējo 30 gadu laikā. Arī idejām piemīt skaistums. Un tie mākslas darbi, kurus varam interpretēt pēc iespējas dažādākā veidā, kuriem varam pievienot neierobežotu skaitu kontekstus, laikmetīgās mākslas izpratnē ir visvērtīgākie.
Vislielākā iespēja ir pievienot kontekstu baltam laukumam. Vai melnam. Tur mūs nekas neierobežo.
Vai baltam krustam uz balta fona, ja turpinām Maļeviča tēmu. Ja runājam par konceptuālo mākslu, kurai ir nozīmīga niša šodienas laikmetīgajā kultūrā, mākslas darba uzdevums ir iemiesot ideju. Ja atsaucamies un Kantu, viņa “Spriestspējas kritiku”, par idejas rašanos atbildīgs mākslinieka ģēnijs, bet par formas piešķiršanu vai idejas iemiesošanu atbildīga mākslinieka amatprasme, akadēmijā iegūtā izglītība un meistarība. Līdz ar to šeit pastāv mijiedarbe starp mākslinieku ģēniju, starp ideju, par kuras rašanos mākslinieka ģēnijs ir atbildīgs, un viņa iegūtajām prasmēm, kas viņam dod instrumentu idejas formveidei. Bez šīm prasmēm būtu vienkārši balta papīra lapa, ideja paliek neiemiesota. Bet es nenoliedzu, ka balts krusts uz balta audekla arī var būt interesanta pieredze. Mišels Fuko un Rolāns Barts aizsāka koncepciju par autora nāvi, postulējot, ka autors vairs nav kungs par saviem radītajiem mākslas darbiem, viņam vairs nav varas pār tiem. Tiklīdz tie nodoti skatītājiem vai lasītājiem, tie kļūst par atvērtiem tekstiem. Barta izpratnē mēs jebkuru mākslas darbu, teātra izrādi varam uztvert kā tekstu, kurā ikviens skatītājs var ielasīt savu zināšanu bagāžu. Un, jo vairāk zini, jo potenciāli vērtīgāka var kļūt ikviena mākslas pieredze. Ne velti cilvēki, kuri apmeklē ievērojamus mākslas festivālus, nozīmīgas teātra izrādes vai operu, pirms tam veic mājasdarbu, iepazīstoties ar šo materiālu pēc iespējas plašāk, sagatavojot sevi šai mākslas pieredzei. Tā tas vienmēr ir, īpaši, ja runājam par laikmetīgo mākslu. Jo vairāk laika ieguldi, gatavojoties šai pieredzei, jo vairāk tā tev sniedz pretī. Šodien vairs nav tik liela nozīme tam, ko autors ar savu darbu vēlējies vēstīt. Svarīgi, kāda man pašam izveidojas unikāla mākslas darba uztvere – un tā nenoliedzami ir bauda. Tāpēc es domāju, ka šodien hedonisma robežas ir paplašinājušās, to nevajadzētu uztvert kā lamuvārdu, mēs visi savā ziņā esam dzīves un kultūras baudītāji. Un tas, cik vērtīga ir konkrētā mākslas darba pieredze, mūsdienās atkarīgs no mūsu spējas iedziļināties.
Labi, tagad iedziļināsimies tavā mākslas kolekcijā. Bet vispirms – kā tā sākās? Jo ar kaut ko jau viss sākas.
Sākās ar manu un manas dzīvesbiedres Irinas interesi par laikmetīgo mākslu kopumā, par dažādām tās izpausmēm ne tikai vizuālajā mākslā, bet arī literatūrā, arhitektūrā, teātrī, mūzikā. Uzskatu, ka ikviena cilvēka garīgais uzdevums ir savas gaumes kultivēšana kultūras jomā, spēja orientēties dažādos ar kultūru saistītos procesos. Jau vairāk nekā 20 gadu, kopš mēs uzsākām ceļošanu ārpus Latvijas, maršrutā iekļaujot nozīmīgus muzejus, galerijas, izstāžu zāles, koncertus un izrāžu apmeklējumus, cenšamies izkopt savu gaumi. Un, ja tu mērķtiecīgi dodies pretī mākslai, mērķtiecīgi skaties uz mākslas darbiem, pārfrāzējot Nīči, tad māksla sāk skatīties uz tevi. Un tai piemīt zināms magnētisms, kas tevi pievelk. Un, ja cilvēkam no dabas piemīt kaut nedaudz azartiskums un krājēja gēns, ar kuru pēc zinātnieku domām ir apveltīta aptuveni trešdaļa cilvēku, noteiktā brīdī šo mākslas darbu iegādāšanās un mākslas darbu krājuma veidošana kļūst par ļoti svarīgu un emocionālu pievienoto vērtību tavai dzīvei. Es vēl neesmu saticis nevienu kolekcionāru, kurš, iegādājoties pirmos mākslas darbus, būtu domājis, ka tas ir kādas kolekcijas aizsākums. Parasti pirmie pirkumi galvenokārt ir impulsīvi, patikas jūtu izraisīti, pakārtoti pavisam utilitāriem mērķiem – izdekorēt savas dzīvesvietas vai biroja sienas ar mākslas darbiem. Šādu praksi vēl nevar uzskatīt par kolekcionēšanu. Kolekcionēšana savu jēgu iegūst tikai tajā brīdī, ja tu kā šīs kolekcijas veidotājs spēj nodefinēt, kāda ir tās jēga, kāds ir kolekcionēšanas plašākais mērķis. Ar dzīvesbiedri Irinu mūsu kolekcijas mērķi izvēlējāmies 2007. vai 2008. gadā, kad domājām, kādai būtu jābūt kolekcijas tālākai attīstībai. Toreiz sapratām, ka Eiropā vēl nav nevienas kolekcijas, kas ar mākslas darbu palīdzību censtos izsekot procesiem Austrumeiropā pēc 1989. gada jeb pēc Berlīnes mūra krišanas. Arī šodien kolekcijās šis process ir ļoti maz pārstāvēts. Sapratām, ka tā ir svarīga un nozīmīga niša, iespēja sekot līdzi visām sociālpolitiskajām izmaiņām šajā reģionā pēc sociālisma sabrukuma, sekot līdzi kultūras daudzveidībai šajās valstīs un galu galā censties šos procesus dokumentēt. Veidojot šo kolekciju, mēs redzam, ka šobrīd Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstu muzejiem rodas pastiprināta interese par Austrumeiropu, viņi cenšas aizpildīt šo ģeogrāfisko tukšumu savos krājumos. Par mūsu kolekciju ieinteresējušies daudzi muzeji ārpus Latvijas, pēdējo sešu gadu laikā darbi no mūsu mākslas krājuma izstādīta 20 muzejos Vīnē, Romā, Antverpenē, Helsinkos, Varšavā, Ļubļanā, Viļņā, Tallinā u.c. Tāpēc mūsu kolekcija ir vairāk pazīstama ārpus Latvijas. Pēdējā lielā izstāde bija pagājušā gada pavasarī KUMU muzejā Tallinā, kad pirmo reizi savā vairāk nekā 15 gadu ilgajā pastāvēšanas vēsturē muzejs izstādīja darbus no vienas privātkolekcijas. Tā viņiem bija pavisam jauna pieredze. Kuratori saskatīja šo darbu oriģinalitāti. Izstādi, kas ilga četrus mēnešus, apskatīja 48 000 cilvēku, kas ir ļoti ievērojams skaits.
Tas nozīmē, ka ārpus Latvijas jūsu kolekciju ir vairāk redzēta nekā Latvijā?
Jā, tā nu ir sanācis. Diemžēl Latvijā vēl nav uzbūvēts laikmetīgās mākslas muzejs, bet neviena privāta institūcija nevar kompensēt tā neesamību valstī. Sanāk, ka bez šī muzeja laikmetīgā māksla ir kaut kas margināls. Neuzbūvējot šo muzeju, esam atņēmuši veselām paaudzēm iespēju pieredzēt laikmetīgo mākslu. No Latvijas kultūrpolitikas viedokļa tas ir ārkārtīgi tuvredzīgs solis.
Runājot par mākslas darbu kolekcijas tehniskajiem raksturlielumiem – cik tajā ir darbu?
Tāda mērķtiecīga kolekcionēšana ir notikusi vairāk nekā pēdējo 15 gadu garumā un kolekcijas unikalitāte ir tāda, ka tā aptver pilnīgi visus medijus, ne tikai koncentrējas uz mūsdienu glezniecību, kas ir raksturīgi daudzām privātkolekcijām. Šobrīd “Vitols Contemporary” mākslas krājumā ir aptuveni 900 mākslas darbi, tai skaitā grafikas darbi, fotogrāfijas, tēlniecības darbi, video darbi, instalācijas, performances, skaņu darbi – viss mediju spektrs. Un tieši to kā mūsu kolekcijas unikālu vērtību novērtē ārzemju kuratori, kuri uzsver, ka pārsvarā privātkolekcijas Eiropā vērstas uz diviem galvenajiem medijiem – glezniecību un grafikas darbiem. Ļoti maz kolekcionāru izvēlas iegādāties video darbus, skaņas darbus, performances un instalācijas. Mēs nesekojam mākslas tirgus naratīviem, neieguldām līdzekļus ar mērķi sekot mākslas darbu tirgus vērtību izmaiņām, ko galvenokārt dara kolekcionāri, kuri iegādājas gleznas, kas ir vispopulārākais mākslas darbu segments. Mēs nemeklējam mākslas darbus, kas patīk daudziem, jo uzskatām, ka kolekcija atklāj arī tā īpašnieka personību, ne tikai dokumentē laiku, kurā dzīvojam. Tā atklāj mūsu vērtības, intereses, humora izjūtu, mūsu absolūti subjektīvo gaumi un arī, caur šādu prizmu skatoties, šai kolekcijai ir sava oriģinalitāte, kas skatītājam nereti ir interesantāka nekā vieni un tie paši mākslinieku uzvārdi, kas ir visos muzejos.
Igaunijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Sirja Helme sveic Māri un Irinu Vītolus privātkolekcijas izstādes atklāšanā KUMU muzejā Tallinā.
Kas bija pirmais darbs, kurš uzrunāja visvairāk?
Es jau minēju, ka pirmo darbu iegādājāmies, nedomājot par kolekcionēšanu. Tā bija dominikāņu mākslinieka Kandido Bido glezna, kura ilgu laiku atradās pie mūsu dzīvokļa sienas. Tas gan ir ārpus mūsu kolekcijas fokusa un šobrīd cenšamies būt disciplinēti un iegādāties mākslas darbus, kas iekļaujas mūsu konceptā, kas papildina jau krājumā esošos darbus un spēj izstāstīt skatītājiem to, kas mums pašiem ir svarīgi.
Ja tevi vajadzētu fotografēt pie kāda darba no tavas kolekcijas, kurš tas būtu?
Mēs jau esam nofotografējušies. Darbs atrodas Rīgā. Tā ir albāņu izcelsmes mākslinieka Adriana Pačī instalācija “Kolonna”. Mākslinieks ar video darba palīdzību īsteno kādu, daudzuprāt, nerealizējamu sapni. Kāds paziņa māksliniekam reiz izstāstīja, ka viņš esot vēlējies restaurēt pili Adrijas jūras krastā un vēlējies atjaunot tās kolonādi. Un atklāja, ka vislabāk kolonnu izgatavošanu pasūtīt Ķīnas meistariem. Ķīnā ir ļoti labas kvalitātes marmors, viņu amatnieki ir vieni no prasmīgākajiem, un šo darbu viņi var paveikt visīsākajos termiņos, jo viņi šīs kolonnas izgatavo brauciena laikā. Kad marmora bloki Ķīnā uzkrauti uz kuģa, kamēr tas peld uz Eiropu, amatnieki gatavo kolonnas uz kuģa klāja. Adrianam Pačī tas likās pilnīgi neticami, lai gan šajā mākslas darbā ietverta dzelžaina kapitālisma loģika – ražošanas un transportēšanas izmaksas iekļautas vienā posmā. Mākslinieks, izdzirdot šo stāstu, izlēma, ka to var pārvērst mākslas darbā. Viņš nolīga meistarus no Ķīnas, kuģi, iekrāva tajā marmora blokus un nofilmēja, kā tiek izgatavota kolonna. Šo mākslas instalāciju veido uzfilmētais videomateriāls, kurā fiksēts darba tapšanas process, un pati kolonna, kura ir mūsu īpašumā un kuru var aplūkot vienā no Alberta ielas ēku iekšpagalmiem.
Māris un Irina Vītoli pie A. Pači instalācijas “Kolonna”. Foto: Jānis Deinats
Vai šī ir Aijas Zariņas glezna, kas atrodas pie sienas tavā kabinetā?
Jā.
Teātra īpašums?
Nē, visi šeit redzamie mākslas darbi ir no manas personīgās kolekcijas. Kad sāku strādāt teātrī, parakstot inventarizācijas aktu, pamanīju ka inventāra sarakstā ir bijušā teātra direktora, daudzu mūsu teātra lugu autora un dzejnieka, darbagalds, pie kura viņš teātrī strādājis. Runa ir par Raini. Uzsākot darbu, lūdzu sameklēt viņa darbagaldu.
Jaunā direktora ambīcijas…
Kādu laiku nevarējām rakstāmgaldam sadzīt pēdas, jau grasījos zvanīt iepriekšējam direktoram un pārmest, ka viņš ir pazaudējis Raiņa rakstāmgaldu. Izrādījās, ka, neapzinoties šī galda vēsturisko vērtību, kāds to bija iekļāvis izrādē “Dzimusi vakardien” kā rekvizītu. Izgatavojām jaunu galdu, bet vēsturisko novietojām manā kabinetā. Tagad man ir iespēja pie tā strādāt. Tādēļ interjeram izvēlējos Ernesta Kļaviņa gleznu “Rainis un viņa darbi”, kas veidota tādā satīriskā manierē.
Preses konference Nacionālajā teātrī. Foto: Rolands Laguns
Ja gribētu pasūtīt savu portretu, vai esi domājis, kāds tas varētu būt?
Es nekad neesmu pasūtījis savu portretu, ar ko aizraujas daudzas Latvijas prominences un pie viena no tā dēvētajiem galma portretistiem Miervalža Poļa rinda ir vairāku gadu garumā. Man šāda paštīksmināšanās nekad nav interesējusi.
Varbūt varētu interesēt savu personību iekļaut kādā laikmetīgās mākslas darbā?
Ar dzīvesbiedri reiz apmeklējām ģeniālā franču mākslinieka Kristiana Boltanska izstādi- instalāciju. Pašreiz tā atrodas netālu no Naošimas salas Japānā, kas zināma laikmetīgās mākslas cienītājiem visā pasaulē, kuri turp dodas tādos kā mākslas pieredzes svētceļojumos. Salu, kurā pirms tam tika uzglabāti atkritumi, Japānas valdība atvēlēja pasaulē pazīstamam arhitektam Tadao Andu, kurš izbūvēja veselu kompleksu, ieskaitot muzejus. Uz netālu esošās Tešimas salas, jūras krastā atrodas māja, kurā atrodas viena elektriskā spuldzīte, tā mirgo dažādos intervālos. Mājā izveidots apmeklētāju sirdspukstu arhīvs, ikviens, kurš apmeklē salu, var ierakstīt sirdspukstus un tos pievienot kopējam sirdspukstu arhīvam kopā ar kādu sev nozīmīgu tekstu. Apmeklētāji sirdspukstus ieraksta ar domu, lai vēlāk tos varētu noklausīties viņu bērni vai mazbērni, turklāt šie sirdspuksti tiek vizualizēti ar spuldzītes mirgošanu. Ar savu dzīvesbiedri gan ierakstījām savus sirdspukstus, gan uzrakstījām novēlējumu. To varētu dēvēt par mūsu pašportretu.
Vērojot šo kabinetu, skatoties uz lielajām stikla durvīm, aiz kurām ārpusē nav margu, tikai skats uz tenisa kortiem, prātā nāk filmas “Šīs bīstamās balkona durvis” nosaukums. Būt par direktoru ir nedaudz bīstami.
Tenisa kortus valdība nodeva Rīgas domei, ar domu, ka to vietā jāuzbūvē Latvijas Nacionālā teātra laikmetīga piebūve ar 350 skatītāju vietām. Šobrīd teātrim nav arī mēģinājumu zāles, rezultātā mēs visus jauniestudējumus mēģinām uz lielās skatuves, tā vietā, lai vakaros uz tās spēlētu izrādes. Tāpēc ļoti ceram, ka Rīgas dome šo projektu kādreiz īstenos, jo nevirzot šo projektu, tiek bremzēta mūsu teātra attīstība. Savu kapacitāti jau šobrīd izmantojam pilnībā.
Vai durvis veras līdz galam?
Jā.
Tas nav bīstami?
Nē, tās atver ļoti retos gadījumos. Ja ir kādas intensīvas un ilgstošas pārrunas ar aktieriem, mēs varam pie atvērtajām durvīm apsēsties un ļauju arī kādu dūmu uzvilkt. Pats gan nesmēķēju.
Šodien daudzi cilvēki nēsā viedpulksteņus lai varētu norēķināties veikalos tur, bet tev nav ne pulksteņa, ne gredzenu.
Kad sāku šeit strādāt, man katru dienu uz galda tika nolikta liela kaudze ar dokumentiem, kas bija jāparaksta, jāapzīmogo, jāuzliek datums. Bet tā kā mums jābūt atbildīgiem pret vidi, pilnībā pārveidoju teātra vadības modeli. Tagad to iespējams pārvaldīt attālināti ar datora palīdzību, visi dokumenti tiek parakstīti elektroniski. Līdz ar to mans galvenais darba instruments ir galda dators, ar kura palīdzību varu ne tikai parakstīt dokumentus, bet arī sekot līdzi visam, kas notiek teātrī. Microsoft Outlook ir gan mans plānotājs, gan pulkstenis. Par rotas lietām runājot, vienīgais, ko nēsāju, ir laulības gredzens, kas ir mans uzticības apliecinājums manai dzīves biedrei, kuru mīlu un ar kuru kopā esam devušies ne tikai mākslas ceļojumos, bet arī dzīvē. Un viena no dzīves skaistākajām lietām ir kopīgi novecot, izbaudīt šo laiku.
Vai iespējams sakārtot savu darba režīmu tā, lai vienu dienu teātra vadību varētu uzticēt mākslīgajam intelektam?
Nē, teātra vadību noteikti nevarētu, bet mākslīgais intelekts noteikti aizstās tādas atbalsta funkcijas, kā grāmatvedību, lietvedību. Direktors ir vienīgais atbildīgais cilvēks teātrī par lēmumu pieņemšanu, viņš par saviem lēmumiem atbild ar visu savu mantu un šādu atbildību nekad nedeleģētu. Bet neizslēdzu iespēju, ka nākotnē mēs varētu iestudēt kādu mākslīgā intelekta radītu lugu vai iekļaut kādā izrādē mākslīgā intelekta komponētu mūziku. Tas nebūs pašmērķīgi, taču dzīvojot modernā pasaulē tev jābūt atvērtam pret visām izmaiņām, kas tajā notiek. Domāju, ka mākslīgais intelekts nekad nevarēs aizstāt arī aktierspēli, jo teātris tomēr ir dzīva māksla, tas ir kontakts starp skatītāju un aktieriem uz skatuves, tā ir enerģijas apmaiņa. Divas lielākās mūsu teātra vērtības ir profesionālais aktieru ansamblis un uzticamais teātra skatītājs. Direktora galvenais uzdevums ir radīt vislabākos apstākļus interesantai mākslas pieredzei, lai aktieri un skatītāji varētu pēc iespējas biežāk satikties teātra izrādēs.
Nacionālā teātra 105. sezonas atklāšana. Foto: Rolands Laguns
Vai brīdis, kad kādu no lugas epizodēm, mūziku uzticēs izveidot mākslīgajam intelektam pienāks ātrāk kā brīdis, kad Rīgas ielām pārvietosies pašbraucošie auto vai vēlāk?
Domāju, ka ātrāk.
Tuvāko gadu jautājums?
No Latvija teātriem Nacionālajam teātrim ir sava vēsturiskā loma, vēsturiskās tradīcijas un mēs noteikti neesam teātra mākslas pašā avangardā. Bet es domāju, ka kāds no Latvijas teātriem to noteikti izdarīs tuvāko piecu gadu laikā.
Ja ko tādu izdarītu, tas būtu ļoti elegants žests: jūs te domājat, ka mēs esam ļoti konservatīvi.
Neizslēdzu tādu iespēju, bet nav pareizi uzskatīt mūsu teātra skatītāju par vecmodīgu un konservatīvu, kuru interesē tikai klasiskā mākslas pieredze. Ticiet man, šajos gados mūsu skatītāji ir redzējuši visu, ko vien teātra mākslā varat iedomāties. Viņi noteikti ir atvērti arī jaunām teātra mākslas izpausmēm, tāpēc vienīgais, kas ir svarīgi, lai tiktu saglabāts līdzsvars, jo mūsu repertuārs paredzēts dažādām skatītāju grupām un ikviena no tām var atrast kādu teātra izrādi, kas uzrunā tieši viņu.
Latvijas Nacionālajam teātrim vienīgajam ir tāds ļoti svarīgs virsuzdevums – attīstīt tieši latviešu teātri. Esam atbildīgi tieši par latviešu teātra attīstību ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka mums ne vien regulāri jāiestudē latviešu dramaturģija, bet sava skatuve jāpiedāvā arī tieši latviešu teātra profesionāļiem – režisoriem, scenogrāfiem, komponistiem, horeogrāfiem, kostīmu, gaismas, skaņas un video māksliniekiem. Lai viņiem būtu iespēja profesionāli sevi apliecināt un attīstīties. Līdz ar to ārzemju režisori arī nākamajos gados Latvijas Nacionālajā teātrī būs vairāk kā izņēmums.
