Komunikācijas aģentūras Olsens+Partners līdzīpašniece, lektore, izdevuma Pirmā PR grāmata un daudzu publikāciju autore, labdarības organizācijas Taureņa efekts radītāja Olga Kazaka ir piemērs tam, ka ar milzīgu mērķtiecību var sasniegt satriecošus rezultātus. Būt pirmajai un arvien tiekties pēc jaunām virsotnēm itin visās dzīves jomās – tā varētu raksturot Olgu.
Mani pārsteidza fakts, ka komunikācijas jomā sākāt darboties jau 15 gadu vecumā, bet 20 gados nodibinājāt savu sabiedrisko attiecību aģentūru. Jaunam cilvēkam netipiski – vairums izvēlas pusaudžu un jaunības gadus pavadīt, baudot dzīvi.
Domāju, ka viens neizslēdz otru – ir iespējams čakli strādāt un mācīties, un arī baudīt dzīvi. Bet, ziniet, mana personības struktūra ir tāda, ka es nespēju dzīvot bez mērķa. Man ir arī paveicies, jo arvien blakus ir bijuši cilvēki, kas man ticējuši. Piemēram, profesionālā ceļa sākumā liela loma bija literatūras skolotājai. Viņa izveidoja fakultatīvu pulciņu un mums – tā apmeklētājiem – uzticēja veidot klases avīzi. Visai drīz mūs pamanīja skolas direktore, kura vēlējās, lai radām skolas avīzi un vēl pēc laika izdevniecība Petit izveidoja tādu kā klubu, kura ietvaros varējām tikties ar nozīmīgiem žurnālistiem. Tā bija vienreizēja iespēja, turklāt žurnālisti mums piedāvāja veidot publikācijas laikrakstiem un tās tiešām arī publicēja! Šādas iespējas lika vēlēties darīt arvien vairāk.
Iedrošinājumu saņēmāt arī ģimenē?
Maniem vecākiem darbs vienmēr ir bijis svarīga prioritāte – esmu uzaugusi šādā modelī. Bet labākais, ko viņi man devuši, ir izvēles brīvība. Vecāki manus lēmumus neapšaubīja, es pati varēju izvēlēties savu ceļu.
Mans tētis ir elektriķis, mamma – mēbeļu inženieris-konstruktors. Pēc padomju iekārtas sabrukuma viņa pārprofilējās par pārdošanas speciālisti un bija piemērs tam, ka cilvēks vienmēr sevi var atrast arī jaunā profesijā: nav jānolaiž rokas un jāiekrīt depresijā. Izjūta, ka itin visu iespējams atrisināt, mani pavada visu dzīvi. Esmu nelabojama optimiste, savukārt mans biznesa partneris (Gints Lazdiņš – aut.) – pesimists. Darbā tā ir ļoti laba kombinācija, jo viens pieskata, lai netiktu pieņemti pārmērīgi riskanti lēmumi, bet otrs ģenerē liela mēroga idejas.
20 gados veidot savu uzņēmumu – tā tomēr bija liela uzdrošināšanās.
Lēmumu ietekmēja vairākas apstākļu sakritības. Tobrīd strādāju komunikācijas aģentūrā, kurā no asistentes biju kļuvusi par projektu vadītāju. Man darbs patika, bet nesaskanēja vērtības. Piemēram, mums, darbiniekiem, regulāri kavēja algas izmaksu. Tā bija maza aģentūra, naudas bija tik, cik bija, tomēr es redzēju, ka līdzekļi tiek izmantoti nelietderīgi un sapratu, ka ar šādu pieeju uzņēmumam nebūs nākotnes.
Viens no aģentūras īpašniekiem bija mans tagadējais partneris Gints Lazdiņš, kurš nenoguris strādāja, lai situāciju labotu, bet otrs notiekošo atstāja pašplūsmā. Aiz cieņas pret Gintu devos ar viņu aprunāties, lai pateiktu, ka meklēšu citu darbu. Bet Gints atbildēja: radām jaunu aģentūru kopā! No šīs situācijas es paņēmu sekojošu mācību – ir svarīgi ar darbiniekiem veidot tādas attiecības, lai viņi jebkurā situācijā, kad kaut kas neapmierina, var pie tevis atnākt un notiekošo pārrunāt. Jo brīdī, kad darbinieks nāk ar atlūgumu, viņa lēmumu vairs nav iespējams mainīt. Labas, cieņpilnas attiecības ar visiem darbiniekiem ir mūsu abu ar Gintu vadmotīvs un lielā mērā arī panākumu atslēga – mūsu izveidotā aģentūra pastāv jau 19 gadus, nākamgad svinēsim 20 gadu jubileju.
Ar kādām atmiņām jums saistās uzņēmuma veidošanas sākums?
Mēs abi bijām jauni un ar visai miglainu priekšstatu par to, ko nozīmē būt uzņēmējiem un vadīt komandu. To apguvām intuitīvi un praksē. Aģentūra tapa no baltas lapas, mums nebija nekā, vien degošas acis.
Atceros dienu, kad ar Gintu sēdējām kafejnīcā un prātojām, ar ko sākt. Sapratām, ka mums vajag radīt uzņēmuma leģendu, ar ko pievērst cilvēku uzmanību. Izdomājām stāstu par to, ka 20. gadsimta sākumā bijis kāds sabiedrisko attiecību darbonis, kura vērtības turpinām.
Mūsu uzņēmums tapa laikā, kad internets vēl nebija tik plaši lietots, kā šodien, sadarbības partneri viens otru meklēja katalogā, tā saucamajās dzeltenajās lapās, kur uzņēmumi un privātpersonu vārdi bija sakārtoti alfabēta kārtībā. Sapratām vienu – lai mūs uzreiz pamanītu, aģentūrai jābūt saraksta pašā augšā: tātad uzņēmuma nosaukumam jāsākas ar burtu A, kam seko punkts. Tālāk centāmies izdomāt darboņa uzvārdu, kas raisītu uzticēšanos. Izšķīrāmies par Olsen, kas ir skandināvu izcelsmes un tuvs mūsu reģionam. Beigu galā izlēmām, ka tēla pilnais vārds būs Alexander Williard Olsen. Savukārt uzņēmuma nosaukumā pievienosim vārdu partneri.
Leģenda bija pirmais, ko cilvēki redzēja, atverot mūsu mājaslapu. Bet svarīgākais, protams, bija ieguldītais darbs aktīvi meklējot klientus, izstrādājot dažādas neordināras kampaņas. Pērn aģentūras nosaukumu tomēr izlēmāt mainīt. Jo sapratām, ka saskaņā ar modernajām tendencēm, uzņēmuma nosaukumam jābūt tādam, kas viegli paliek atmiņā – to saīsinājām līdz Olsen+Partners. Jo pat mūsu darbinieki agrāko aģentūras vārdu nespēja pareizi uzrakstīt ar pirmo reizi.
Bet, runājot par mūsu radīto leģendu, – uzņēmuma Instagram platformā var noskatīties video Who is Olsen?. Tas tēlainā veidā atklāj, ka noslēpumaino personāžu Olsenu iespējams ieraudzīt katrā no mūsu darbiniekiem.
Jauks stāsts! Tomēr pieņemu, ka uzņēmuma pastāvēšanas laikā esat piedzīvojuši arī izaicinošus brīžus.
Protams! Vissmagāk mēs izjutām 2008.gada ekonomisko krīzi, kad daudzi klienti pārtrauca sadarbību. Aģentūras gana lielo darbinieku štatu bijām spiesti samazināt līdz pāris cilvēkiem. Katru dienu ar partneri nācām uz biroju un domājām, kā rīkoties. Taču šis laiks bija svētīgs, jo jebkura krīze ietver vērtīgu mācību. Šādos brīžos nevajag uzdot jautājumu: par ko man tas? Bet gan: ko no pieredzētā man ir jāiemācās? Kādus secinājumus izdarīt, lai nākotnē nekas tamlīdzīgs neatkārtotos.
Ko jums piedzīvotās krīzes ir mācījušas?
Laikus prognozēt riskus, lai nenonāktu situācijā, kad aģentūrai ir tikai pāris klienti, no kuriem atkarīga tās pastāvēšana. Piemēram, šobrīd mēs aktīvi darbojamies, lai mūsu klienti nebūtu tikai no Latvijas – vēlamies strādāt Eiropas mērogā.
Kad sākās pandēmija, mēs apsteidzoši pieņēmām dažādus lēmumus, ko nevarētu izdarīt, ja iepriekš nebūtu apdedzinājušies dažādās krīzes situācijās – šīs pieredzes mūs padarīja stiprākus.
Ziniet, ir vēl kāda interesanta lieta – panākumus cilvēks var gūt ne tikai atbalstošos apstākļos, bet arī tādos, kad pārņem spīts un protests!
Būtu interesanti dzirdēt kādu piemēru.
Pirms vairākiem gadiem mūsu aģentūra realizēja ļoti spēcīgu reklāmas kampaņu, ar kuru startējām Baltijas mēroga konkursā, bet finālā iekļuva krietni vājāks darbs. Es biju šausmīgi dusmīga! Un nolēmu darbu pieteikt pasaules lielākajai balvai IPRA un Eiropas mēroga balvai Excellence Awards. Mēs visur uzvarējām! Esmu profesionāle un ja redzu, ka mūsu darba rezultāts ir izcils, tad nevar būt tā, ka man tas ir tikai izlicies. Piedaloties konkursos pasaules mērogā, kur konkurence ir milzīga un tajos iegūstot galvenās balvas, es guvu apliecinājumu tam, ka man bija taisnība. Šobrīd esam visvairāk apbalvotā aģentūra Baltijā.
Bet tas nozīmē arī to, ka jūs neguļat uz veciem lauriem.
Noteikti nē! Tas ir viens no maniem dzīves principiem, ka visu laiku vajag izvirzīt arvien augstākus mērķus. Ne tikai arvien kvalitatīvāk strādāt, bet arī dzīvot. Piemēram, izvēlēties arvien augstvērtīgāku ēdienu un apģērbu. Un nevis domāt, ka to nevaru atļauties, bet gan – kā pelnīt vairāk, lai iecere būtu īstenojama. Šāda domāšana rada azartu darīt.
Tam nepieciešama arī ticība sev. Jūsu iekšējais kritiķis ir kusls un kluss?
Nē! Iespējams, tieši tas, ka sev līdz galam neticu, ir mans dzinulis, kas neļauj apstāties.
Arī manī dzīvo kritiskā Olga, kura atradīs simt un vienu iemeslu, kāpēc kāda ideja neizdosies. Taču izšķirīgos brīžos es izmantoju ķermeņa testu. Pazīstu sajūtu, kuru ķermenis raida, kad domāju par kādu perspektīvu ideju – tiklīdz sajūtu tādus kā taureņus vēderā, zinu, ka jāķeras klāt iecerētajam. Par to esmu pārliecinājusies – uz prātu vien paļauties nav pareizi.
Otrs – cenšos uzreiz paveikt ko tādu, kas neļaus no idejas realizācijas atkāpties. Piemēram, nesen ceļojuma laikā man prātā ienāca doma, kuru nākamgad gribētu īstenot. Atgriežoties Latvijā, tajā pašā dienā noorganizēju svarīgu tikšanos, jo apzinājos, ka līdz pirmdienai kritiskā Olga izdomās, ka iecere ir muļķīga un tā nevienam nebūs vajadzīga. Patiesībā katra jauna ideja, kas nav ierasta prakse, prasa uzdrošināšanos. Atkārtot to, ko jau izdomājis kāds cits, ir vienkāršs ceļš, bet man neinteresants.
Jūs pārstāvat viedokli, ka precīza komunikācija dzīvi padara labāku jebkurā jomā. Vai uztrenētās iemaņas izmantojat arī savā privātajā dzīvē?
Komunikācija vienmēr ir stāsts par vēstījumu, kuru raidām otram. Padalīšos ar privātu pieredzi. Ar vīru (fotogrāfs Māris Kiseļovs – aut.) esam kopā jau 22 gadus, apprecējāmies pirms piecpadsmit gadiem. Nezinu kāpēc, bet agrāk dzīvoju ar stereotipisku pārliecību, ka brīdī, kad cilvēki apprecas, viņi pārstāj viens otru novērtēt. Manam vīram bija citi priekšstati. Būdams ģimenisks cilvēks, pēc septiņu gadu draudzības, kad atvaļinājumu aizvadījām Grieķijā, romantisku vakariņu laikā viņš izlēma mani bildināt. Ziniet, kā es reaģēju? Ieraugot, ka Māris sniedz gredzentiņu, man izlauzās vārdi: «Kam tev to vajag?!» Mans vīrs ir gudrs, viņš saprata, ka tobrīd notiekošais mani pārsteidza nesagatavotu. Savukārt es, visu apdomājot, aptvēru: ja Mārim atteikšu, es nodošu vēstījumu, ka viņu nemīlu un, ka neesmu droša, vai gribu būt ar viņu kopā. Bet tā nebija tiesa! Tāpēc pieņēmu lēmumu precēties.
Man bija svarīgi kāzas organizēt tādas, kā man patīk. Nevēlējos tajās ievērot tradicionālos rituālus, kuru patieso jēgu un pamatojumu neviens vairs neatceras. Kāzās arī viesus negribēju pakļaut nejēdzīgajai nīkšanai starp laulību reģistrāciju un vakara saviesīgo daļu, kamēr jaunais pāris fotografējas. Tāpēc mēs izvēlējāmies citu ceļu. Zinot, ka skaistākās bildes var uzņemt zelta stundā, nolēmām ķert rīta sauli – mūsu foto sesija noritēja astoņos no rīta. Savukārt svinīgo daļu ar viesiem organizējām kā džeza vakaru ar dzīvo mūziku un nepiespiestām sarunām. Un tad nāca pārsteigums… Kādā brīdī vakara vadītājs paziņoja, ka pienācis laiks baudīt kūku. Tai esot īpašs stāsts: kūka tapusi Parīzē, slavens konditors to radījis pēc līgavas pasūtījuma. Šo torti biju lūgusi radīt maksimāli stereotipisku ar putniņiem un krēma mežģīnēm. To iznesa zālē, izrādīja viesiem un… vienā mirklī torte izkrita vakara vadītājam no rokām un izšķīda. Tobrīd fotogrāfs uzņēma kadrus ar klātesošajiem – cilvēku sejas izteiksmes bija tik kolorītas, ka bez smiešanās bildes nav iespējams aplūkot. Mūsu mammas un draugi sāka apzvanīt paziņas, vai tie nezina kādu konditoru, kas situāciju varētu glābt. Man bija tikai viens uzdevums – noturēt cietu sejas izteiksmi un nesmieties. Sekoja uguns šovs ārpus telpām un kad atgriezāmies svinību zālē, tur stāvēja īstā kūka. Tā bija sadalīta divās daļās. Viena simbolizēja līgavaini peintbola aprīkojumā, jo mans vīrs daudzus gadus ar šo sporta veidu nodarbojās profesionāli un pārstāvēja Latviju pasaules līmenī. Savukārt kūkas otru pusi rotāja mans tēls elegantā sarkanā kostīmiņā auditorijas priekšā. Pat šī kūka vēstīja par to, kas un kādi mēs esam. Putniņi un mežģīnes nav mūsu stāsts.
Atgriežoties pie jautājuma – komunikācija ir vissvarīgākais muskulis, ko nepieciešams trenēt visiem, bet… Ziniet, man ir doktora grāds komunikācijas zinātnē, bet kopš man ir meita, bieži domāju, ka savu diplomu varu nolikt vistālākajā atvilknē. Meita ir pusaudze – brīnišķīga, gudra, ļoti patstāvīga un motivēta meitene – bet mūsu komunikācijā man ne vienmēr izdodas atrast īstos argumentus, lai viņu kādā jautājumā pārliecinātu. Bet tas ir labs atgādinājums sev, ka komunikācijas prasmes ir jātrenē visu mūžu – tu nekad nevari teikt, ka visu esi sapratusi un dari pareizi.
Tomēr pēc konferencēm, kurās uzstājaties, cilvēki mājup dodas uzlādēti.
Es katrreiz cītīgi gatavojos, lai cilvēki no manis stāstītā kaut ko iegūtu. Man tuvi ir Plūtarha vārdi: tavs māceklis ir nevis tukšs trauks, ko vajag piepildīt, bet lāpa, kuru vajag iedegt. Bet to var izdarīt tikai tad, ja tu pats dedz.
Kas jums ir nepieciešams, lai iekšējā uguns neapdzistu?
Patīkama atmosfēra mājās. Man ir ārkārtīgi atbalstošs vīrs. Kad piedzima Alise, biju nolēmusi pēc trim nedēļām atgriezties darbā. Lai es to varētu, Māris cēlās naktīs, lai meitu nomierinātu, nomainītu viņai autiņbiksītes un man atnestu, kad bija nepieciešams pabarot. Kopš Alises dzimšanas mums ir savienotie kalendāri. Šobrīd tos lietojam, lai rezervētu laiku mūsu kopīgajiem plāniem, bet kādreiz tā organizējām darbus: kamēr viens bija ar bērnu, otrs strādāja. No vīra nekad neesmu dzirdējusi jautājumus: kāpēc tev tik daudz jāstrādā, kāpēc vēlies studēt doktorantūrā? Viņš ir mans lielākais atbalsts. Un tas ir svarīgi, jo arī ambiciozām sievietēm gribas, lai kāds viņas paņem klēpī un samīļo.
Vēl man būtiska ir vide, kurā uzturos – vēlos, lai apkārt ir skaistas lietas, jo tās uzpilda manas baterijas. Es kolekcionēju brīnišķīgu porcelānu – tēju dzeru no skaistām tasītēm. Krāju arī antikvārus priekšmetus, piemēram, man ir sudraba šķēres vīnogām, lai ogas ērti atdalītu no kātiņa. Šādus priekšmetus saucu par savām rotaļlietām, ko lietoju arī ikdienā – tas dzīvi padara skaistāku.
Vēl esību izbaudīt palīdz ceļojumi. Ikdienā ļoti daudz lasu, apmeklēju izstādes, kultūras pasākumus – tas paplašina redzesloku. Līderim ir jābūt vizionāram, kas rada realitāti, kura vēl neeksistē un bez tevis nerastos. Bet, lai piedzimtu jaunas idejas, ir jāspēj aptvert vairākas nozares – nebijušas ieceres rodas no plašas zināšanu un pieredžu bagāžas.
Manas dzīves neatņemama sastāvdaļa ir arī sports. Ar vīru spēlējam tenisu, es daudz arī vingroju – tas palīdz uzturēt ne tikai fizisko, bet arī mentālo veselību. Ļoti izbaudu masāžas. Tās apmeklēju regulāri, īpaši smagākos periodos, kad jāpieņem daudz un dažādi lēmumu.
Jums ir izkopta gaumes izjūta – ārējais izskats arī ir viena no komunikācijas valodām?
Absolūti! Arī ārējais tēls par mums raida noteiktu vēstījumu apkārtējai pasaulei.
Ziniet, es kādā brīdī pieņēmu lēmumu, ka ģērbšos tā, it kā katra diena būtu īpaša: ir plānots satikt kādu svarīgu cilvēku vai gaidāma publiskā lekcija. Kopš to sāku praktizēt, ik diena tāda arī kļuva.
Īpašs aksesuārs jūsu tēlā ir arī rotas.
Man tās ir gan no vienkāršiem materiāliem, ko iegādājos apģērbu veikalā, jo izskatās stilīgi un ir modē, gan no cēlmetāliem. Pēdējās nereti pērku, kad vēlos atzīmēt kādu svarīgu dzīves posmu: tas ir gan apbalvojums pašai sev, gan atgādinājums par īpašo notikumu. Svarīgos dzīves brīžos rotas esmu saņēmusi arī dāvanā. Piemēram, kad piedzima meitiņa, vīra mamma man uzdāvināja skaistu rotu komplektu. Savukārt mīļa piemiņa no kāzām man ir pērļu virtene.
Attiecības ar rotām man ir tuvas – ja no mājas izeju bez auskariem un gredzeniem, jūtos kaila. Tā ir vēl viena baterija, kas mani uzlādē. Nevienu rotu neglabāju sevišķi svarīgiem brīžiem, jo nevēlos dzīvi atlikt. Gribu izbaudīt ik mirkli.
