Olga Kolotova ir modes stiliste un modes redaktore žurnālos Pastaiga un OK!, skolas Riga Fashion & Photo School dibinātāja. Vairākkārt saņēmusi Latvijas Modes un stila gada balvu. Pēc izglītības – grafiķe. Caur un caur vizuāliste, kas jebkuru cilvēku, viņa vērtības un grūtības spēj nolasīt pēc ārējā veidola vien. Un tā nu reiz ir balta patiesība – mūsu āriene ļoti daudz pastāsta par mums kā cilvēkiem…
Olga, pēdējo pāris gadu notikumi parādīja, ka, lai kas arī nenotiktu, mūsos turpina dzīvot vēlme pucēties un rotāties. Kā jums šķiet, vai vispār ir iespējama situācija, kad mode kādreiz pārstāj eksistēt?
Ziniet, tas ir interesants jautājums, uz kuru var atbildēt no dažādiem aspektiem. Vispirms – mūsu dabā ir iekodēta vēlēšanās nopirkt sev kādu skaistu lietu, jo tas emocionāli cilvēku paceļ. Tāpat kā iziešana cilvēkos glīti sapucētiem. Un modes industrija ir gatava šai vēlmei atsaukties. Vēl vairāk – tā spēj arī dažādiem ārējiem apstākļiem pielāgoties. To mēs labi redzējām pandēmijas laikā.
Par to, kas notiek modes segmentā, var spriest pēc luksusa zīmoliem. Laikā, kad iespēja apmeklēt veikalus bija stipri ierobežota, luksusa zīmoli pārcēlās uz tiešsaistes vidi: veikalos varēja atrast vienīgi mazas kapsulu kolekcijas, bet pat tām nebija visu vajadzīgo izmēru. Cilvēki interesējošo preci tika aicināti pasūtīt internetā. Bet, lai to izdarītu, pircējam bija jāiegulda pietiekami liela summa, kura tiek iesaldēta, kamēr notiek preces pirkšanas process – tu lietu pasūti, kad sūtījums pienāk, to mēri, ja neder, sūti atpakaļ un maini. Iespējams, ka šī būs jauna finanšu struktūra, kas apgrozīs līdzekļus – līdzīgi kā to dara bankas. Ja pieņemam, ka var nākt jauns pandēmijas vilnis, tad šī struktūra sevi jau ir attaisnojusi.
Es redzu arī to, kā luksusa zīmoli strādā uz jauno paaudzi. Tiem, kam šobrīd ir 13, 14 gadi, jau ir pilnīgi cita attieksme pret apģērbu, bet modes industrija meklē un arī atrod āķus, kā ieinteresēt jauniešus.
Pastāstiet, lūdzu, par to detalizētāk!
Mūsu paaudzes cilvēki vēlējās un joprojām vēlas garderobi, kurā ir dārgas un labas lietas. Ja cilvēks nevar to atļauties, viņš vismaz iegādājas apģērbu, kas izskatās dārgs. Savukārt jaunieši jau ir cits stāsts – viņi var ģērbties arī second hand lietās un justies labi. Un tomēr… Arī viņi vēlas noteiktas trendīgas lietas un šajā segmentā lieliski darbojas luksusa zīmoli, piedāvājot stilīgas botas un mazas somiņas. Kāpēc mazas? Jo, piemēram, Balenciaga vai Jacquemus standarta izmēra soma maksā vidēji divus tūkstošus, bet maza somiņa – ap 500 eiro: tātad pusaudzis var tai sakrāt nepieciešamos līdzekļus. Kāpēc tas ir nepieciešams? Mārketinga mērķis ir panākt, lai pusaudži sajustu apmierinājumu no tā, ka viņiem pieder luksusa lieta – arī vēlāk viņi no šīs izjūtas vairs negribēs atteikties. Izaugot, viņi sāks pelnīt arvien vairāk, bet ieradums iegādāties luksusa zīmolu preces saglabāsies. Tas tiešām ir unikāli, kā strādā modes mārketings.
Bet ziniet, es neizslēdzu arī iespēju, ka mode ļoti krasi mainīsies! Varbūt tā ir nedaudz utopiska ideja, bet pieļauju, ka cilvēki nākotnē var sākt nēsāt ikdienas uniformu – tam ļoti tuvu nonācām pandēmijas laikā, kad pieauga pieprasījums pēc sporta apģērba. Tāpēc pieļauju, ka nākotnē modei var būt divas galēji pretējas bāzes līnijas: ikdienai kaut kas maksimāli vienkāršs (piemēram, tie paši sporta kostīmi), bet pasākumiem – īpaši grezni tērpi.
Jo cilvēks nespēj dzīvot vienīgi ikdienas pelēcīgumā, viņam vajag atšķirīgas izjūtas, kas saistās ar svētkiem un greznību.
Protams! Kādā veidolā šobrīd apmeklējam pasākumus? Mēs sapucējamies, bet tikai drusku. Uzvelkam žaketi, apavus ar augstiem papēžiem, apliekam kādu greznāku aksesuāru, bet tas arī viss. Faktiski to pašu, ko velkam uz pasākumiem, mēs varam nēsāt arī ikdienā. Taču, ja nākotnē ikdienā valkāsim kaut ko pavisam vienkāršu, būs vajadzīgs arī pretmets – pasākumiem kaut kas maksimāli grezns, lai būtu wou sajūta! Šos greznos tērpus piedāvās kā premium, tā arī masu produkcijas ražotāji: tie atsauksies cilvēku vajadzībai nodalīt ikdienu no svētkiem. Bet tas jau būs cits dzīves stils.
Runājot par nākotni, ir vēl kāda interesanta iespējamība. Šogad Rīgas modes nedēļas ietvaros 3D formātā bija iespēja noskatīties ukraiņu dizaineru tērpu skati. Apmeklētāji bija aicināti uzvilkt VR brilles un nokļūt citā pasaulē… Tajā spīdēja saule, dziedāja putni, skaistu ēku fonā modeļi demonstrēja tērpus. Pēkšņi sākas negaiss… Ziniet, tas ir fenomens, bet es fiziski sajutu, ka man kļūst auksti, uzmetas zosāda! Iedomājaties, kāds ir efekts: tu fiziski atrodies vienā vietā, bet ķermeniski izjūti virtuālās realitātes uzburtās sajūtas. Bet novelkot brilles, domā: «Tur bija tik labi un skaisti…» Kāpēc es par to stāstu? Jo virtuālā realitāte ir mūsu nākotne – agri vai vēlu tur nonāksim. Jau šobrīd tiek runāts par to, ka cilvēkiem vairs nebūs nepieciešamība ceļot, piemēram, biznesa kontaktu dibināšanai, sapulču rīkošanai – mēs varam tikties arī virtuāli. Tajā pasaulē būs mūsu avatari, bet arī viņiem vajadzēs apģērbu un aksesuārus – tos mēs pirksim arī tur…
Tātad mode būs aktuāla pat virtuālajā pasaulē…
Protams, jo vizuālais tēls ir manipulācijas rīks: ar to mēs varam ietekmēt apkārtējo cilvēku iespaidu par mums. Apģērbs, grims, matu sakārtojums ir kā maska, ko uzvelkam, lai panāktu maksimālo efektu. Tikai to jāprot izmantot. Īpaši biznesa cilvēkiem, kam jāveido dažādas sadarbības, ir svarīgi radīt labu un uzticamu iespaidu par sevi. Arī priekšstatu, ka tu saproti lietas un zini, kā nopelnīt naudu. Uz to strādā luksusa apģērba un apavu zīmoli. Arī luksusa segmenta rotu izgatavotāji. Jo īpaši, ja runājam par sievietēm, lielu lomu spēlē rotas, īpaši gredzeni – ar tiem it kā nemanāmi tiek uzsvērts statuss. Patiesībā visi, kas nēsā juvelierizstrādājumus, labi tos atpazīst arī otrā cilvēkā: ja tev pieder briljanti, tu uzreiz redzēsi, vai arī otra cilvēka auskaros vai gredzenā tie ir: tu to nesajauksi ar imitāciju. Tāpat tu uzreiz atšķirsi dzeltenu metālu no zelta un sudrabu nenoturēsi par balto zeltu… Tāpēc aksesuāriem ir ļoti liela nozīme.
Bet āriene jau nav svarīga tikai biznesa cilvēkiem. Man nereti lūdz palīdzību, kad cilvēki dodas uz darba pārrunām. Kādas kļūdas tik netiek pieļautas! Es vienmēr saku – jums ir jāpacenšas! Darba devējam ir jāredz, ka jūs darba intervijai gatavojāties: uzvilkāt labu kostīmu, jums ir skaists manikīrs, labs matu griezums – jūs šādi parādāt, ka esat atbildīgs cilvēks. Jums nav vienalga, kādu iespaidu par sevi atstājat! Bet kā darba sarunās, tā biznesa tikšanās, ir ļoti svarīgi arī nepāršaut pār strīpu. Piemēram, pārpucēšanās ir briesmīga slimība! Patiesībā tā stāsta par psihes nestabilitāti un arī to apkārtējie viegli nolasa. Tu esi centusies, bet tava apziņa nav nobremzējusi, ka laikus ir jāapstājas…
Pārpucēšanās liek domāt, ka cilvēkam piemīt kompleksi, pašpārliecības trūkums, ko viņš mēģina paslēpt aiz uzkrītoša apģērba un aksesuāriem.
Ir viens universāls ieteikums visiem, dodoties uz darba interviju: izvēlaties tīras līnijas tērpā bez kādiem liekiem elementiem, bet raugāties, lai apģērbs būtu izgatavots no laba materiāla.
Olga, es vēlos pavaicāt par pretēju situāciju. Piemēram, ir tāda suga kā zinātnieki, kas ir pilnīgi pārņemti ar savu lietu. Viņi nereti staigā džemperos, kuru dzija jau sen savēlusies, tie zaudējuši formu, bet viņi vienalga izskatās forši. Kur ir āķis? Kāpēc vieni šādā apģērbā izskatās nevīžīgi, bet citi savu šarmu nezaudē?
Ir cilvēki, kuru iekšējā pasaule ir tik piepildīta, ka absolūti nav svarīgi, kas viņiem ir mugurā: cilvēka harizma ir tā, kas apkārtējos piesaista kā magnēts. Mēs katrs tādus cilvēkus zinām, bet viņu nav daudz. Pārējiem tomēr ir jādomā par savu vizuālo tēlu…
Skatoties uz stilistiem, nereti šķiet, ka jūs ar labu stila izjūtu jau esat piedzimuši. Bet, vai jūs pati esat piedzīvojusi arī šaubīgus sava ārējā tēla meklējumus?
Protams! Ziniet, laba stila izjūta pie manis atnāca tikai pēc 35 gadu vecuma. Un tas nav brīnums, jo stils vistiešākajā veidā ir saistīts ar sevis, savas iekšējās pasaules izprašanu un psihes nostabilizēšanos. Ir tāds izteiciens: «Ja sieviete pēc 30 gadu vecuma izskatās slikti, tātad viņa ir muļķe.» Un tā ir taisnība. Pusaudžu gados tu sevi vispār vēl nepazīsti! Nākamā desmitgade no 20 līdz 30 gadu vecumam arī ir briesmīgs laiks – tu atrodies nemitīgā skrējienā, jo meklē savu ceļu, domā, kādu profesiju izvēlēties, kā nopelnīt naudu. To visu atspoguļo arī āriene! Ja dažādi iekšējie jautājumi sajaukušies vienā putrā, arī stilā nebūs harmonijas. Mēs katrs kā personība nobriestam pamazām un līdz ar to stabilizējas arī mūsu ārējais veidols. Jo, lai saprastu, kādas lietas izvēlēties, mums jāzina, kas mēs esam un ko vēlamies citiem parādīt.
Bet kā piedzima jūsu interese par modi un stilu?
Es ar to aizrāvos jau bērnībā! Tomēr man ļoti nepatika šūt un konstruēt apģērba piegrieztnes! Tas tiešām nav mans lauciņš! Tomēr manā bērnībā vienīgā profesija, kas bija saistīta ar modi, bija apģērbu modelētājs. Pabeigusi šo specialitāti profesionāli tehniskajā skolā, es iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā, bet jau Grafikas nodaļā. Par to esmu ļoti laimīga! Uzskatu, ka akadēmijā ir trīs nodaļas, kas palīdz iegūt globālu bāzes māksliniecisko izglītību: tā ir grafikas, glezniecības un tēlniecības nodaļa.
Bet, kad izproti mākslas pamatus, arī domājot par apģērbu, tu redzi koptēlu un spēj vissīkākās detaļas apvienot vienā harmoniskā veselumā.
Kad es pabeidzu Mākslas akadēmiju, Latvijā parādījās pirmā stilistu skola – Konstantīna Bogomolova imidža skola. Es turp devos mācīties un jau drīz vien sāku palīdzēt Konstantīnam un Žannai Dubskai, kad viņi veidoja modes foto sesijas žurnāliem. Diezgan ātri sāku strādāt arī individuāli. Bet… To šodien saku visiem, kam ir bērni: kamēr jaunietis izvēlas un meklē savu ceļu profesijā, materiāli atbalstiet viņu pēc iespējas ilgāk! Pateicoties manu vecāku atbalstam, es varēju atļauties strādāt žurnālos – sākotnēji bez atlīdzības vai par kapeikām. Tikai uzkrājot pieredzi, radās iespēja ar savu darbu nopelnīt pietiekoši daudz naudu.
Mans dēls ir tēlnieks – viņš sevi jau nodrošina pats, tomēr dēls zina: ja vajag naudu, viņš vienmēr var pie mums, saviem vecākiem, vērsties pēc palīdzības. Tā ir mana dziļa pārliecība – ja gribi, lai tavs bērns atrod savu ceļu, viņam ir jādod laiks savā profesijā iestrādāties, saprast, kas viņam padodas. Diemžēl daudzi talantīgi cilvēki savu īsto profesiju neizvēlas tieši tāpēc, ka viņi savulaik nevarēja atļauties ar to nodarboties: ne katrs darbs uzreiz nes ienākumus.
Kas jūs stilista profesijā notur?
Domāju, ka tas pats, kas jebkurā profesijā – visu laiku iedziļinoties šajā tēmā es jūtos ļoti brīvi, saprotu, ka ik vienu problēmu varu atrisināt. Tā ir ļoti patīkama apziņa.
Jūs teicāt: lai zinātu, kādas lietas izvēlēties, cilvēkam ir jāsaprot, kas viņš ir. Es jautāšu no otras puses: kādas lietas jūs izvēlaties?
Esmu tipiska askēte, tāpēc man patīk ļoti labas lietas, bet attiecīgi to nebūs daudz. Un tas atspoguļojas gan manā ārienē, gan apkārtējā vidē. Īpaši kopš dzīvoju viena, esmu atbrīvojusies no daudzām lietām. Piemēram, manā guļamistabā ir tikai gulta un lampa, lai varu lasīt. Jā, dzīvoklis pats par sevi ir skaists, tajā ir veikts rūpīgs remonts, bet telpās nav nekādu lieku elementu. Viesistabā pie sienas ir mana dēla darbs, telpā – labs dīvāns, bet neko vairāk man nevajag. Lietas atņem enerģiju, bet mājās es vēlos, lai mans skatiens nekur neaizķeras, lai manī dzīvo miers.
Arī apģērbā man patīk askētisms. Es zinu, ka labi strādā kapsulas garderobe: man ir vajadzīgas dažas labas bikses un oversize žaketes, un dažas luksusa somas. Rotaslietas man patīk lakoniskas. Mana greznuma un statusa lieta, ko nēsāju jau gadiem, ir Rolex pulkstenis – tas man kalpo kā rokassprādze. Ar to man pietiek.
Kur, jūsuprāt, ir vērts ieguldīt naudu?
Izglītībā, ceļojumos, dzīves baudīšanā. Man patīk apmeklēt restorānus, satikties ar draugiem. Pēdējo gadu kontekstā esmu sapratusi, ka nevar garām laist nevienu iespēju svinēt dzīvi. Ja gribi sev kaut ko nopirkt vai kaut kur aizceļot – dari tā! Agrāk domāju: labāk vairāk pastrādāšu un naudu atlikšu nākotnei. Tagad es tā vairs nedaru – naudu es tērēju. Jo mēs visi dzīvojam šodien un tieši šodien ir jāgūst maksimāli daudz prieka.
Daudz manī mainīja mazmeitiņas piedzimšana – es cenšos ar viņu pavadīt maksimāli daudz laika. Tik daudz gribas viņai parādīt, iemācīt! Ar dēlu to nepaspēju – mums bija 18 gadi, kad ar dēla tēvu apprecējāmies un 19 gados mums jau bija bērns. Ko mēs, būdami tik jauni, varējām viņam dot!? Tagad to cenšos kompensēt, auklējot mazmeitiņu.
Bet dzīves skaistumu es protu novērtēt arī brīžos, kad esmu viena. Piemēram, man ļoti patīk atpūsties vienai. Es dodos uz kādu kūrortu, kur siltumā varu gulēt pie baseina vai okeāna krastā un tur lasīt vienu grāmatu pēc otras. Es ļoti mīlu daiļliteratūru! Mans labākais brīvā laika pavadīšanas veids ir pilnībā iegrimt kāda laba rakstnieka uzburtajā pasaulē. Pēc šādiem atvaļinājumiem mājās atgriežos pilnībā restartējusies. Ja cilvēks zina, kas viņam patīk un ir vajadzīgs, viņš var nodzīvot lielisku, piepildītu, brīnišķīgu dzīvi.
