Uz tikšanos ar vienu no pasaules izcilākajiem un slavenākajiem latviešu komponistiem Pēteri Vasku, kurš dzīvo klusā Pārdaugavas ieliņā, ierodos desmit minūtes agrāk. Pie sētas vārtiņiem zvana pogas nav, tāpēc zvanu pa mobilo tālruni. Komponists neceļ. Lēnām sāku samierināties ar domu, ka intervija nenotiks. Varbūt tieši tajā rītā komponistam ir ienākusi prātā kāda ģeniāla ideja, kas pārtaps skaņās, ko vēlāk varēsim noklausīties koncertā? Tad nolemju ieiet sētā un pieklauvēt pie mājas durvīm. Vēl nebija izgaisuši manu klauvējienu būkšķi, kad aiz durvīm arī kāds klauvēja. It kā nevis es būtu ieradies ciemos pie ģeniālā komponista, bet viņš atnācis ciemos pie manis. Vēlāk pēc intervijas secinu, ka šie klauvējieni būtībā simbolizē viņa mūziku, kas iesākumā it kā pieklauvē pie klausītāja apziņas, dvēseles, vai te drīkst ienākt, un, ja tā ienākusi, tad paliek uz ilgu laiku.
Vakar, klausoties vienu no jūsu darbiem – “Vientuļais eņģelis” –, iedomājos, vai arī komponists ar laiku nekļūst arvien vientuļāks?
Protams, ikviens radošs cilvēks ir vientuļš. Komponists, savā darbistabā rakstot mūziku, ir vientuļš. Viņš sēž vientulībā un raksta. Bet viņš nav pavisam vientuļš, jo ir ar savu darbu, pie kura strādā. Visas savas kompozīcijas dēvēju par saviem garīgajiem bērniem. Tos audzinu, veidoju. Tad vientulība ir radoša, nevis tāda, kas nokauj.
Vientulība ir organiska komponista dzīves sastāvdaļa.
Un tad, kad esi kaut ko sacerējis un to iestudē orķestris vai koris, tad esi kopā ar mūziķiem, dziedātājiem. Un man jāsaka, ka esmu laimīgs, man ir ļoti paveicies ar manu darbu interpretiem, par kuriem, izņemot dažus retus gadījumus, ir bijis milzīgs gandarījums. Jo komponists tikai fiksē notis, bet dzīvība mūzikai tiek piešķirta vien tad, kad to izdzied vai izspēlē. Tad mēs esam kā brāļi un māsas. Vientulība ir normāls stāvoklis, tādam ir jābūt, bet tas ir labs stāvoklis.
2022. gadā jums par izcilajiem un dziļi garīgajiem darbiem piešķirta Švābu Gmindes Eiropas baznīcas mūzikas balvu. Vai ir kāda īpaša sajūta, kad rakstāt skaņdarbu baznīcai?
Jā, protams! Es esmu izaudzis baznīcā, manā dzimtā pilsētiņa ir Aizpute, kurā vecāki nonāca kara laikā. Līdz 13 gadu vecumam dzīvojām baznīcā, mums tajā bija dzīvoklītis. Pie baznīcas ērģelēm un klavierēm esmu pierakstījis savas pirmās kompozīcijas. Baznīcās ir vislabākā akustika, tās vislabāk piemērotas lēnai kantilēnas mūzikai. Man ļoti patīk baznīcas. Kad esmu kādā pilsētā, kurā pirms tam neesmu bijis, aizeju uz baznīcu un pasēžu tās klusumā.
Un turpinu brīnīties, kādi iepriekšējos gadsimtos cilvēki bija diži vizionāri, lai uzbūvētu ko tik neizsakāmi grandiozu un skaistu.
Pirms pāris gadiem, kad Vācijā saņēmu Eiropas baznīcas mūzikas balvu Švābu Gmindes milzīgajā, skaistajā baznīcā, mērs, kurš pasniedza balvu, sacīja, ka baznīcas celtniecība esot uzsākta laikā, kad pilsētā dzīvoja tikai 3000 iedzīvotāju. To būvēja 120 gadus, kas gan nav rekords, bet kāda viņiem bija vīzija par šo ēku! Tas man vienmēr licies kas apbrīnojams.
Vai, rakstot mūziku filmai, jums ir būtiski vizualizēt sižetu un uz tā fona likt klāt savu mūziku? Vai arī stāsts ir viena lieta, bet mūzika staigā pati savus ceļus? Cik tuvu savai iedvesmai komponists “pielaiž” sižetu?
Pēdējā laikā gan neesmu rakstījis kino mūziku, bet atceros, ka bija ļoti interesants laiks, kad rakstīju mūziku multfilmām. Režisori bija Ansis Bērziņš un Roze Stiebra. Filma bija aptuveni desmit minūšu gara, man iedeva lapiņu, kurā rakstīts, ka tik un tik minūtes sienāzis lēkā, tad piecas sekundes bēg, tad 12 sekundes notiek kas cits. Un tas ir ļoti radošs izaicinājums, jo manā rīcībā ir tikai dažas sekundes.
Sanāk, ka striktie rāmji reizēm liek būt radošākam nekā, ja iespējams izpausties lielākā skaņdarbā?
Jā, tev jānoliek malā savas ambīcijas un gluži vienkārši jābūt pietiekoši elastīgam. Tas bija kā tāds labs, radošs treniņš tālākajam darbam.
Man viens paziņa stāstīja, ka reiz gājis vīna kursos, kuros piedalījāties arī jūs – esat paņēmis glāzi, piesitis tai knipi un klausījies skaņu. Viņš pēc tam piebilda, nez, vai šī skaņa varētu kalpot par ierosu kādam skaņdarbam?
Arī vīna baudīšanas rituālā var atrast ko skaistu un interesantu. Man ļoti nepatīk, ka paņem glāzi un vīnu vienkārši dzer. Var paskatīties uz glāzi, cik tā daiļa, cik neaprakstāmi skaistas un interesantas skaņas rodas, kad to saskandina. Skaņas uztvere man ir saasinātāka nekā citiem, kuriem nav tik cieša sakara ar mūziku. Tas viss dod iedvesmu. Manā mūzikā ļoti daudz ir dabas klātbūtne. Esmu dabas cilvēks un nevaru iedomāties dzīvi lielpilsētā, kurā ir tikai auto un daudzstāvu ēkas. Dzīvajā daba ir tik neaprakstāmi daudz skaņu, īpaši Dieva radītās pasaules muzikālākā daļa – putni. Tas ir tāds brīnumu brīnums! Un arī daudz kas cits – okeāns, jūra, strautiņa burbuļošana. Savā instrumentālajā mūzikā iekomponēju dabas brīnumus ar mūzikas izteiksmes līdzekļiem. Arī pasaules mūzikā ir daudz komponistu, kuriem daba kalpojusi par iedvesmas avotu, piemēram, Vivaldi.
Pirmais, kas uzreiz nāk prātā, ir viņa darbs “Gadalaiki”, bet jums jau arī ir četrdaļīgais cikls “Gadalaiki”.
Franču komponistam Mesiānam Olivjē dzirde bija tik fantastiska, ka viņš savos darbos izmantojis īstās putnu balsis. Manos darbos vairāk ir tādas kā skaņu vīzijas, asociācijas, kā tās varētu skanēt. Lai gan ir arī komponisti, kuri urbānās pasaules skaņas mēģina atveidot mūzikā – fabrikas, ielu, kas pilnas ar auto, skaņas.
Nupat iedomājos, ka mūsu platuma grādos ziemā var dzirdēt ledus brīkšķēšanu, kad tajā rodas plaisas.
To jūs esat dzirdējis? Jā, jā, jā, es to pirmo reizi dzirdēju, kad meita, kura dzīvoja Zviedrijā, mani aizveda uz vienu ezeru. Ezera elpošana ir pavisam mistiska skaņa.
Vēl jau arī mežā koku stumbru berzēšanās vienam pret otru.
Arī tas, jā, mežs!
Ziniet, es esmu tik laimīgs, jo, lai arī mana gadu nasta ir liela, es joprojām neesmu zaudējis spēju brīnīties un sajūsmināties par Dieva pasauli, sākot ar vismazāko zāles stiebru, kā tas pavērš pret Radītāju savu lapu, beidzot ar to, kas pilsētās varbūt nav tik labi redzams – zvaigžņotais Visums.
Nereti gan nākas dzirdēt, ka pieauguši cilvēki uzsver, ka viņi ne par ko nebrīnās, nesaprotot, ka tādā veidā zaudē iespēju priecāties par esošo pasauli, kas ir tik daudzšķautņaina.
Jā, ar to gribu teikt, ka esmu priecīgs, ka neesmu zaudējis spēju brīnīties sajūsmināties par to, kas atrodas visapkārt. Un man joprojām gribas apskaut, ja ne pasauli, vismaz ikvienu pretimnācēju, īpaši savu tautieti.
Ja tevī ir mīlestība, neturi to pie sevis, pasmaidi pretimnākošajam.
Varbūt tas ir tāpēc, ka cilvēki maz klausās mūziku, labu mūziku?
Mūzikā, īpaši pēdējās desmitgadēs, arvien vairāk mēģinu stāstīt par pasaules neizsakāmo skaistumu, par gaismas un mīlestības ceļu mūzikā, un, ja kāds to sadzird, tad esam kā brāļi un māsas. Taču mūzikai samērā daudzi cilvēki īsti netiek klāt, apstājas pie pirmā līmeņa, kas ir tikai kā fona mūzika, ko patiesībā neklausās. Man liekas, ka vienam no uzdevumiem mūsu izglītības sistēmā – vajadzētu iemācīt to klausīties. To skolotāji ne vienmēr iemāca. Tas tāpat kā ar mūziķiem. Tu vari būt labs profesionāls mūziķis, kas ir iekšā mūzikā ar visu sirdi, un tāds, kas tikai nospēlē notis. Mums mūzika vairāk asociējas ar dziedāšanu, instrumentālā mūzika varbūt nav tik tuva, bet kori un tas, ka dziedam koros, ir viens no mūsu nācijas pamatiem.
Dziesmu un deju svētki ir tāda kā augstā slava dziesmai, tautai. Kādi mēs šajā nedēļā izskatāmies, kāds starojums nāk no cilvēkiem!
Tas vienmēr ir tik satriecoši skaisti un tad esmu neaprakstāmi laimīgs par to, kāda tauta esam.
Mūziku tomēr nav iespējams uzrakstīt vieglajā valodā, atšķirībā no teksta, par ko pēdējā laikā runā – ka literatūrai jābūt vieglajā valodā. Varbūt mūzika vieglajās notīs, lai cik aplams liktos šis apgalvojums?
Manuprāt, izklaides jeb masu mūzika ir tā vieglā valoda. Bet ir arī otrs ceļš, kas prasa mazliet vairāk. Jo mūziku pa īstam nevar klausīties, kad tā skan kā fona mūzika.
Mūziku nav iespējams klausīties arī paātrinātā režīmā, tikai tādu, kāda tā sacerēta.
Taisnība. Simfoniju arī nevar noklausīties divas reizes ātrāk. Bet man liekas, ka tad, kad laiks ritēja lēnāk, cilvēkiem bija iespējams sekot tā ritējumam. Simfonijas uzrakstīšana prasa gadu, noklausīšanās – 35–40 minūtes. Kurš tagad grib tik ilgi klausīties? Lai gan šodien ir krietni vairāk regulāru koncertu apmeklētāju, atšķirībā no 90. gadiem, kad koncertzāles bija tukšas.
Tagad izaugusi paaudze, kurai mūzika ir nepieciešamība – un labi, ka mums ir tik skaistas koncertzāles.
Cēsīs, Liepājā, Ventspilī, Rēzeknē, kuru tās izcilās akustikas dēļ uzskatu par vislabāko koncertzāli Baltijā. Orķestrim tur ir, kur elpot. Svarīgi, ka aiz visām lielajām koncertzālēm ir stāvējis kāds cilvēks, kurš par tām tik ļoti dega, ka tās uzbūvēja. Jo diemžēl valsts vajadzību sarakstā kultūra vienmēr atrodas pašās beigās.
Kādā no intervijām atsaucaties uz iekšējo uguni, kas lika jums pievērsties komponēšanai. Vai tas nozīmē, ja nekomponētu, iekšējā uguns, kurai netiktu dota izpausme, varētu jūs sadedzināt no iekšpuses?
Man ceļš līdz kļūšanai par komponistu bija samērā grūts, ilgi šaubījos. Jo tas ir tik personiski. Likās, ka tas ir ļoti svarīgi man, bet vai savus darbus vērts rādīt arī citiem? Ilgstoši par to nebiju pārliecināts.
Bet rezultātā tomēr kļuvu par komponistu un manuprāt tā ir viena no visbrīnišķīgākajām profesijām.
Būtībā jau ikvienā cilvēkā sēž viņa lieta, kas viņam iekšā deg, bet mēs tik maz ieklausāmies sevī.
Nu jā, cilvēki, manuprāt, šodien ir diezgan apmaldījušies, jo ir tik daudz iespēju. Ir lietas, kas nāk viegli. Bet, ja reiz esi nācis dzīvē, tev jāatrod sevī kāds mērķis, sapnis un tas jāpiepilda. Nedzīvo remdeni, attīsti savu potenciālu. Bet kurš par to runās, kurš nesīs šo ideju? Vecāki aizņemti darbos, bērni pazuduši spēlītēs un rotaļlietās.
Gribētos vairāk par to runāt, jo mazai tautai ikviens cilvēks ir tik nozīmīgs. Kaut kā vajadzētu palīdzēt jauniem cilvēkiem atrast sevi, piepildīt.
Šodien vārds “ideoloģija” ir sabojāts, bet katrai tautai vajadzētu būt tādam mērķiem, kura dēļ esi, dzīvo, pilnveido sevi, audz un dari pasauli labāku, savu zemi labāku.
Vai jūsu attieksme pret mūzikas instrumentiem ir atšķirīga? Kāds varbūt šķiet mīļāks, tuvāks?
Visi stīgu instrumenti, sākot no solo līdz stīgu kvartetam. Cik skaisti skan stīgu orķestris! Tas, ka šie mūzikas instrumenti “dzied”. Tikai velc lociņu un vari uzturēt spēkā bezgalīgu dziedājumu. Un caur to varu pavēstīt savu galveno vēstījumu. No visiem stīgu instrumentiem vismīļākais ir čells.
Tā ir manas dvēseles balss. Gan zemās notis, gan viss diapazons, tāds emocionālais augstspriegums.
Bet jāsaprot, ka profesionālam komponistam ir nevis tā, kā rāda romantiskās filmās – atnāk iedvesmas brīdis un tad ķeries un raksti. Profesionālam komponistam ir pilna laika darbs, tu strādā un raksti pasūtījuma darbu. Tā tas ir bijis visos laikos. Visi dižie meistari, kas rakstījuši pārlaicīgos darbus, ir pildījuši pasūtījuma darbus. Bahs bija baznīcas komponists. Viņam līgumā bija rakstīts, ka gadā jāuzraksta tik un tik darbu. Ir gan arī izņēmumi, piemēram, Francis Šūberts, kurš vairāk dzīvoja pa Vīnes krodziņiem, kur spēlēja un rakstīja valšus. Bet viņa iekšējā uguns bija tāda, ka viņš rakstīja arī simfonijas. Savas īsās 32 gadu dzīves laikā viņš sarakstīja deviņas simfonijas. Diemžēl nepiedzīvoja to atskaņojumus. Kad viņš aizgāja mūžībā, draugi viņa atstātās partitūras saglabāja un tāpēc tās varam klausīties šodien.
Kā jūs rakstāt mūziku? Ja uz jums skatītos cilvēks, kurš no tā neko nesaprot, ko viņš ieraudzītu?
Ja esi apsolījis orķestrim, instrumentālam sastāvam vai korim darbu, vispirms tev jāatrod ideja. Man tā parasti rodas, domājot un sēžot pie klavierēm. Improvizēju un tad kaut interesantu atrodu, piefiksēju. Kad esi sēklu, ideju atradis, tad sāc to audzēt. Es apbrīnoju tos, kuri to visu sevī nēsā iekšā un tad vienu brīdi to uzraksta tīrrakstā. Man tas process ir lēnāks un grūtāks, caur daudzām skicēm, uzmetumiem. Beigās atstāju to, kas ir galvenais, bet pārējo nolieku nost. Tā ir kā tāda bērniņa iznēsāšana. Lielam darbam tie ir deviņi mēneši. Un to nevar paātrināt.
Vai tāda ikdienišķa lieta kā termiņu ievērošana ir svarīga?
Jā, jā, jā, tas ir ļoti svarīgi. Tā ir būtiska, jo mobilizē – pēc gada vai tik un tik mēnešiem darbam jābūt gatavam. Ja termiņi ir spiedīgi, tad sāc nervozēt, kas nav labs stāvoklis radošam darbam. Vēl ir svarīgi ieiet savā ritmā. Par darbu pabeigšanu ir dažādi stāsti dzirdēti, arī pie mūsu komponistiem. Ka jau izsludināta premjera, bet darbs nav pabeigts. Diriģents uzaicina komponistu pie sevis un tad saka, ka viņš nevarēs iet prom, lai sēž un komponē, kamēr darbu pabeigs.
Ja esi parakstījis līgumu, tikai tava personīgā nāve var būt iemesls, ka darbs netiek pabeigts. Tā ir goda lieta, ir jāstrādā.
Kā jūs pats klausāties mūziku?
Diezgan daudz klausos diskus, bet apmeklēju arī koncertus. Tā tomēr ir nesalīdzināma lieta. Vislabāk mūziku klausīties aizvērtām acīm, kad nekas netraucē, lai gan arī skatīties mūziķa ķermeņa valodu ir ļoti interesanti. Komunistu laikos bija standarts, ka visiem jāsēž un jāspēlē, teju nekustoties. Bet, kad esi mūzikā iekšā un viss tavs ķermenis ir kopā ar to, kad mūziķis ir atraisīts, brīvs, atdod tajā brīdī visu to labāko mūzikas brīnumam – tas ir tik skaisti! Daži stīgu kvarteti un kamerorķestri spēlē, kājās stāvot, un tas arī maina attieksmi. Paveras lielākas iespējas būt iekšēji brīvam un atvērtam un ar sevišķu atdevi nodoties mūzikas vēstījumam. Dzīvi koncerti ne ar ko nav salīdzināmi.
