Polīna Viļuna ir ārkārtīgi pieprasīta fotogrāfe – viņas kontā ir neskaitāmas foto sesijas lielākajiem žurnāliem Latvijā, viņa sastrādājas ar dažādiem zīmoliem un modeļu aģentūrām, bijusi viena no Riga fashion week imidža autorēm. Polīnas panākumi nav nejauši – viņas uzņemtie portreti atsedz to, ko no fotogrāfijām neapzināti gaidām visvairāk: apjausmu, ka patiesi katrs cilvēks ir kā vesela pasaule, kuras atklāšana sākas ar dziļu ieskatīšanos otram acīs.
Polīna, kā jūs sapratāt, ka vēlaties būt fotogrāfe? Un kas šajā profesijā ir tas magnēts, kas jūs notur?
Patiesībā es ļoti vēlu nonācu līdz fotogrāfijai. Līdz tam zīmēju, nodarbojos ar grafisko dizainu, retušu, bet par fotografēšanu ilgi biju pārliecināta, ka tas nav man. Pat pamēģināt negribējās!
Taču piedzima meita, es pirmo reizi rokās paņēmu foto aparātu un kopš tā laika to vairs no rokām neizlaižu.
Šajā profesijā mani apbur maģiskais moments, ka tu ne no kā kaut ko radi. Tikko bilde eksistēja vien manā prātā, bet nu tā kļuvusi par realitāti. Vēlme radīt ir tā, kas saista.
Tomēr ir gana daudz cilvēku, kuri vēlas radīt skaistus darbus, iegulda tajā enerģiju, tomēr nespēj izturēt lielo konkurenci. Kā jums šķiet, kas viena fotogrāfa darbus izceļ pārējo vidū?
Tā ir spēja atšķirties no citiem, sava rokraksta attīstīšana, bet visbiežāk tas nav stāsts par tehniku – to var nokopēt un uztrenēt, – bet par to, kā tieši tu redzi cilvēkus, par tavas īpašās uztveres īpatnībām.
Ja runājam par fotogrāfiju, nepietiek tikai cilvēku redzēt kā skaistu, tavam skaisti ir jāsakrīt ar to, kā skaistumu uztver arī citi, lai viņi tevi saprot.
Kas, jūsuprāt, ir skaista fotogrāfija?
Katram ir sava subjektīva skaistuma izpratne. Taču, ja runājam par mani, uzskatu, ka fotogrāfija ir izdevusies tad, ja cilvēkam uz to skatoties rodas izjūta, ka viņa un attēlā redzamā skatieni satiekas. Tā ir ļoti interesanta izjūta, kad tu šķir daudzas fotogrāfijas un pēkšņi sajūti, ka no vienas uz tevi skatās. Un tas nav tikai par portretu, uz tevi var skatīties arī klusā daba vai ainava, liekot tev just, domāt, raisīties noteiktām emocijām, par kurām tu noteikti zini – tās neizsauc tu pati, tieši autors ir vēlējies un panācis, ka tu piemēri viņa attieksmi, sajūti to, ko jutis ir viņš un attēlu ieraugi viņa acīm.
Jā, tas ir interesanti – fotogrāfija patiesi ir kā vēl viena valoda starp cilvēkiem. Bet ko jums ir svarīgi pateikt?
Man būtiski ir parādīt, ka skaistums var būt dažāds un ka tas atšķirīgi var arī izpausties.
Fotogrāfija ļoti precīzi ataino skaistuma daudzslāņainību – vispirms tu ieraugi cilvēka skatienu, pēc tam nolasi emociju, kuru cilvēks izjutis fotografēšanās brīdī, vēlāk – ieskaties viņam tuvāk sejā un ieraugi arī raksturu.
Bet tas vēl nav viss – tu pamani arī to, kādu nospiedumu cilvēka raksturs ir atstājis uz visu viņa dzīvi.
Lai fotogrāfija iegūtu tādu daudzslāņainību, fotogrāfam jāspēj cilvēku atvērt. Vai jums ir skaidrojums, kāpēc vairums cilvēku baidās no kameras, burtiski sastingst tās priekšā?
Galvenā problēma ir tā, ka cilvēks fotografēšanās procesā neredz sevi no malas: daudzi baidās izdarīt kaut ko nepareizi, izskatīties neglīti. Un jo vairāk par to domā un uztraucas, jo sasaistītāki kļūst. Tāpēc ļoti svarīgi fotogrāfam ir komunicēt ar cilvēku, paskaidrot, ko no viņa gaida, parādīt, kas ir sanācis.
Tomēr jūs visticamāk arī būsiet piedzīvojusi situāciju, kad ir izdevusies brīnišķīga fotogrāfija, bet cilvēks nav apmierināts ar rezultātu…
Tā notiek pietiekoši bieži, kad nesakrīt tas, kā cilvēks jūtas iekšēji un kā viņš izskatās fotogrāfijā. Mēs dzīvojam selfiju laikmetā, taču fotogrāfijas iespējas un rakursu dažādība, kameru turot vien izstieptās rokās, ir vairāk nekā ierobežotas. Visbiežāk cilvēks atrod vienu, divus bilžu variantus, ar kuriem ir apmierināts un pie tiem pierod.
Fotosesijās bieži dzirdu vārdus: «Tādu es sevi nepazīstu.»
Vēl iespējama situācija, kad fotogrāfam patīk noteikts rakurss, bet cilvēks kautrējas, nejūtas tajā ērti un neredz tajā sevi kā skaistu. Piemēram, viņš nekad nav fotografējies profilā, jo kautrējas par savu degunu ar kuprīti, kas nav ideāli taisns… Fotogrāfs savukārt redz brīnišķīgu degunu, viņam acu priekšā uznirst lieliskas gleznas un skulptūras, kuras vecmeistari radījuši pagājušos gadsimtos – fotogrāfs šo degunu redz kā likteņa dāvanu. Mēdz būt arī tā, ka kādam netīk savs uzrautais deguns, par kuru bērnībā vienaudži viņu ir ķircinājuši. Kādam ir rētas, kuras ārēji vispār nav saskatāmas, bet cilvēks zina, ka tās tur ir un instinktīvi no kameras aizgriežas citā virzienā.
Gandrīz katram cilvēkam aiz muguras ir gara un ne vienmēr vienkārša attiecību vēsture ar savu ķermeni. Fotogrāfam savukārt nav šīs negatīvās pieredzes – viņš strādā ar cilvēku kopumā. Un tā rezultātā klients sastop citādu sevi – nepierasto, nepazīstamo, kuru vēl nepieciešams pieņemt.
Kādu cilvēku, jūsuprāt, var saukt par skaistu?
Lai cik tas nebūtu dīvaini, manā uztverē vārdu salikums skaists cilvēks, drīzāk ir stāsts nevis par ārieni, bet cilvēka iekšējo pasauli.
Kad cilvēks ir dziļš, sarežģīts, pat pretrunīgs, tas vienmēr ir interesanti.
Interesanta ir tieši cilvēka personība, individualitāte, raksturs, ieradumi, unikālais domāšanas un izpausmes veids.
Ar cilvēka ārieni mēs komunicējam vien dažas pirmās minūtes, pēc tam pārstājam to ievērot un sākam pievērst uzmanību tam, kas aiz tās slēpjas un atklājas sīkumos – mīmikā, tajā, kā cilvēks skatās, kā smaida, kā kustas. Kad cilvēks ir interesants, viņa izpausmes vienmēr ir skaistas.
Un kas ir tas, kas rada neveiklu un sasaistītu iespaidu fotogrāfijā?
Pašpārliecības trūkums. Ja, piemēram, sieviete sevi pazīst, zina, ka ir gudra, skaista un īpaša, viņa bez vārdiem raida attiecīgu signālu un nevienam pat prātā neienāk to apšaubīt.
Arī fotografēt visgrūtāk ir tos, kuri fotogrāfijā meklē apstiprinājumu saviem neeksistējošajiem trūkumiem.
Jūs aizskārāt svarīgu tēmu, par kuru runā arvien biežāk – pašpārliecības lielo lomu katra cilvēka dzīvē. Skatoties uz sievietēm, kas, jūsuprāt, ir tie akmeņi, kas piesieti pie mūsu kājām, neļauj dzīvot pilnasinīgu dzīvi?
Tā ir atkarība no citu viedokļiem, nepārliecinātība par sevi, savām izvēlēm, domas par to, ka tāda, kāda esi, tu neesi nekā vērta. Tā ir mūžīgā skriešana pēc pašpilnveidošanās un pašizaugsmes, šaubas, nemitīga savu sasniegumu salīdzināšana ar hipotētiski pieņemtiem ideāliem.
Bet debesskrāpi nav iespējams uzcelt uz nestabiliem pamatiem.
Manuprāt, pati vienkāršākā izeja ir apzināties savas stiprās puses (rakstura īpašības, talantus un prasmes), un tās izmantot kā stabilu atbalsta punktu. Un tam apkārt celt ko jaunu, savas spēcīgās puses vēl vairāk nostiprinot un attīstot. Šī nav ne ātrākā, ne ārēji pamanāmākā metode, kā ar sevi strādāt, bet tā noteikti darbojas.
Vai arī jums ir bijis jāiet sarežģītais sevis pieņemšanas ceļš?
Manā gadījumā grūti to nosaukt par ceļu uz sevis pieņemšanu – es vienkārši kādā brīdī atļāvu sev būt tādai, kāda esmu, runāt un darīt to, kas man patīk un tā, kā man patīk. Un pārstāju par to domāt.
Kaut kā pakāpeniski ap 35 gadu vecumu es sapratu divas lietas.
Pirmā – tev ir tikai viena dzīve un šajā pasaulē dzīvojot, nekas cits tev nepieder.
Nebūs nekāds «nākamreiz pamēģināšu citādi». Tu vari vai nu uzreiz dzīvot tā, kā gribas tev (draudzēties un mīlēt tos, kas tev patīk, ēst to, kas tev garšo, ģērbties tā, kā tev šķiet skaisti, smieties un raudāt, kad tev to gribas), vai arī atļaut lai tavu dzīvi izlemj apkārtējie – šādi tu palaid garām visu interesanto.
Otrā – nav nekādas nozīmes tam «ko teiks vai padomās citi cilvēki», jo, lai ko tu nedarītu, kā nedzīvotu, viņi tāpat kaut ko padomās vai pateiks un tā ir viņu izvēle, ne tava. Tas, ko viņi domās vai sacīs, nav pat no tevis atkarīgs. Dzīvē ir ļoti daudz interesantu norišu, kam ir jēga tērēt savu laiku un enerģiju. Bet pārdzīvot par to, vai tevi pieņems un atzīs sveši cilvēki, noteikti nav tā vērts.
Tieši sapratne, ka vienīgais, kas cilvēkam pieder, ir viņa dzīves laiks (un tas nav ilgs) un ka tas nav jāpavada atbilstot citu cilvēku gaidām, rada patiesu brīvību dzīvot. Momentā, kad tu to apzinies nevis ar prātu kā abstraktu domu, bet izjūti ar visu savu būtību, tu sāc justies kā no jauna piedzimis.
Šodien arvien biežāk runā arī par to, ka labas dzīves atslēga meklējama arī spējā pieņemt dzīves realitāti. Medijiem un fotogrāfiem pārmet izskaistinātas dzīves rādīšanu. Ko jūs par to domājat?
Šis ir sarežģīts jautājums. Cilvēki kopš neatminamiem laikiem ir tiekušies sevi uzpost: vēlējušies iegādāties skaistu apģērbu, ieveidot frizūru, uzklāt grimu, rūpēties par ādas skaistumu. Kā traktēt šīs rūpes par savu ārieni? Tās rada apmānu vai atklāj patiesību?
Fotogrāfs vienmēr meklē pašu veiksmīgāko rakursu, komplimentējošāko gaismu, interesantāko kadru. Bet…
Piemēram, fotogrāfijas retuša patiesībā cilvēkam ļauj izskatīties tāpat, kā brīžos, kad viņš ir labi atpūties un izgulējies. Manuprāt, tas ir godīgs cilvēka atveidojums.
Jūs ļoti dziļi domājat par fotogrāfiju kā mūsu katra atspulgu un varētu domāt, ka šī ir vienīgā joma, kurā darbojaties. Taču nesen uzzināju, ka jūs rakstāt arī pasakas! Polīna, kāpēc tieši pasakas?
Rakstu es jau sen, vispirms bija dzeja, tad prozas miniatūras, bet uzrakstīt ko vērienīgāku nekādi nespēju – nepietika tam laika. Kad, sākoties pandēmijai izsludināja pirmo lokdaunu un fotografēšanu nācās nolikt malā, es izlēmu pamēģināt uzrakstīt nelielu stāstu bērniem fantastikas žanrā. Tā parādījās Ulriks. Otrā lokdauna laikā uzrakstīju otru stāstu – šoreiz pusaudžu auditorijai un ieskicēju romāna pirmās nodaļas.
Kāpēc tieši pasaka? Jo pasaka – tā ir absolūta brīvība bez ierobežojumiem. Pasakā iespējams ir viss, ko vien varat iztēloties un dažkārt pat tas, ko nespējat stādīties priekšā.
Jūs esat tik ļoti daudzpusīgi radoša! Kā jums šķiet, cilvēks var sevī attīstīt radošumu?
Protams! Recepte ir ļoti vienkārša un neinteresanta – darīt!
Nav iespējams vienlaicīgi darīt un baidīties: kamēr strādā, bailes un nepārliecinātība izgaist, paliek tikai mērķis un jūs.
Lai attīstītu spēju būt radošam, radošums ir jāpraktizē – vajag klausīties mūziku, lasīt grāmatas, skatīties uz skaisto, meklēt lietas, kas liek domāt un justies neierasti. Ķert šīs sajūtas, fiksēt un strādāt! Meklēt dažādus ceļus, dažādas pieejas, kaut ko mainīt, ja ir sajūta, ka tas ir nepieciešams. Strādāt, pat ja neizdodas (un jo īpaši, ja neizdodas). Trenēties katru dienu, pārkāpjot pāri savam negribu un nevaru. Nepamest iesākto.
Kamēr rezultāts nav sasniegts, svarīgi uz to raudzīties no sekojošas pozīcijas: tu noteikti vari visu izdarīt, tikai pagaidām vēl nezini, kā.
Sacījāt, ka fotoaparātu pirmoreiz paņēmāt rokā, kad piedzima jūsu meita. Cik lielā mērā jūsu radošumu stiprina tas, ka jūsu dzīvē ir ne tikai darbs, bet arī ģimene?
Man ģimene ir vissvarīgākais, kas vien var būt. Es ļoti mīlu savējos, man patīk būt un atgriezties mājās un tas nav stāsts par vietu, bet cilvēkiem.
Kas attiecas uz radošumu, esmu pilnīgi pārliecināta, ka bez vīra un meitas atbalsta nebūtu manu fotogrāfiju, nebūtu grāmatu – būtu pilnīgi cita dzīve un cita es. Viņi man tic vairāk nekā es pati sev. Katru reizi, kad man šķiet, ka es kaut ko nezinu, nesaprotu, nevaru, kad jūtos vāja, šaubos un baiļojos, viņi atrod manī spēku, drosmi un spējas, kuras sevī neredzēju un pat neapzinājos, ka tās manī ir.
Visilgākās attiecības mums katrai ir pašai ar sevi. Jūs iepriekš runājāt par to, cik svarīgi ir darīt to, ko pašai gribas. Bet, kas jums ir nepieciešams, lai jūs justos skaista un sievišķīga?
Labs garastāvoklis un piliens mīļāko smaržu. Starp citu, ar smaržām man ir sarežģītas attiecības. Tās mani apbur, bet bērnībā lauztā deguna dēļ es nespēju sasmaržot dažādu aromātu bagātīgās notis. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā aromāta daļa, kuru spēju notvert, maz atbilst tam, ko radījuši parfimēri. Bet esmu samierinājusies ar šo nesakritību un baudu to, kas man ir pieejams.
Savukārt runājot par sievišķību, manuprāt, tas nav stāsts par ārieni, bet gan cilvēka iekšējo pasauli, par sievietes vēlmi patikt, gatavību piesaistīt uzmanību un prasmi to pieņemt.
Sievišķībai nav nekāda sakara ar to, kā esam ģērbušās, uzkrāsojušās vai safrizējušās, bet tajā kā izturamies, kāds ir mūsu balss tembrs, skatiens, gaita – tas ir svarīgi.
Arī skaistuma rituāli visbiežāk tiek veikti nevis citu, bet sevis dēļ, lai panāktu attiecīgu emocionālo stāvokli un noskaņojumu.
Jūs esat atradusi savu ceļu, savus cilvēkus un arī savu sievišķības formulu. Bet ko jūs gribētu novēlēt sev nākotnē?
Runājot par darbu, esmu pieradusi to saplānot un paļauties uz sevi: zinu, ja uz fotosesiju neatnāks stilists, vizāžists vai matu meistars, es tik un tā tikšu galā. Šajā ziņā esmu kontrolfrīks, jo man ļoti svarīgs ir garantēti labs rezultāts. Un ja procesā kaut kas notiek vai nenotiek, tad es vienmēr zinu, kam jautāt pēc risinājuma – sev. Šādā formātā darbojoties praktiski nepastāv force majeure situācijas.
Taču pandēmijas gadi savukārt man parādīja, ka pastāv laiki, kuros nav nekā stabila, kuros cilvēkam nav dota iespēja neko plānot, kuros viņa vēlmēm un prasmēm vairs nav nekādas nozīmes. Un tev ir vai nu ātri jāmainās un jāpielāgojas jaunajai situācijai vai jābūt pacietīgai, lai, gaidot situācijas izmainīšanos, nesajuktu prātā.
Tāpēc es ļoti vēlos novēlēt sev un citiem veselību, stiprus nervus, veselo saprātu, un lai vēlmes un plāni vienmēr sakrīt ar cilvēka iespējām tos realizēt.
