Kādēļ viena dziesma aiziet nebūtībā pēc pāris dienām, bet citas tiek spēlētas, dungotas, aranžētas simtiem reižu? To neviens nezina, arī Raimonds Pauls ne. Dienā, kad intervēju Maestro, viņš uzzināja par Uzlecošā saules ordeņa piešķiršanu par ieguldījumu Japānas un Latvijas kultūras sakaru stiprināšanā ar mūzikas starpniecību, Pauls, kā vienmēr bija ieturēts un vienkāršs, bet savus panākumus raksturoja tikpat vienkārši: kamēr citi gudri runā, es darbojos.
Vai jūs kā komponists, kas rada skaistas un teju mūžīgas dziesmas, pievēršat uzmanību skaistumam, kas atrodas nevis cilvēkā, bet ārpus tā? Kas jūsu izpratnē ir skaistums?
Sāksim ar to, ka mēs bieži nenovērtējam to, kas atrodas mums apkārt. Tā ir Latvijas daba. Tas ir skaistums. Agrāk, kad no rītiem braucu makšķerēt, rīta stundās tā priecājos par ezeriem, upēm, mežiem. Un tās fantastiskās koku krāsas rudenī. Tas ir brīnišķīgi. Bieži vien mēs to nenovērtējam, bet tas ir visam pamatā. Tāpat arī jūra. Daudzās latviešu tautasdziesmās apdziedāta jūra, arī mēs – komponisti – rakstījām par jūras tematiku. Jūra bija svēta.
Kāpēc tagad tā vairs nav?
Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka tagad beigusies zvejniecība.
Tagad pat nesvin zvejnieku svētkus, bet jūras svētkus.
Jā, lika dedzināt laivas un visādas tādas lietas notika. Mums taču skaistākās tautas dziesmas saistītas ar jūru. Bet runājot par skaistumu, man patīk, ka cilvēki ir eleganti, labi ģērbjas, sievietes skaistas. Skaistumam jau ir dažādas izpausmes.
Man šķiet, ka mēs Latvijā nenovērtējam vienatnes skaistumu, ka daždesmit minūšu braucienā no Rīgas var atrast vietu, kur nav neviena cilvēka. Tas ir ekskluzīvi un skaisti, kad esi viens pats mežā vai pie upes.
To man arī itāļi ir teikuši. Kā tas var būt, ka tur nav neviena cilvēka? Izbrauc no pilsētas un sākas mežu joslas. Tie ir mūsu skaistumi, kas jāsaglabā. Protams, mežs ir jākopj, tas aizaug. Kad makšķerēju, vienmēr priecājos par rīta vai vakara stundām, kad saule riet. Nerunājot par tādu lietu, ka virs ezera pēc negaisa parādās varavīksne. Esmu redzējis arī ziemeļblāzmu, tas gan bija Zviedrijā. Tu tur jūties tāds sīks un maziņš, bet augšā veidojas neiedomājamas krāsu kompozīcijas.
Vēl esmu redzējis dabā tādu unikālu parādību, ko dēvē par kāviem. No miglas veidojas tādi kā šausmekļi, ko vējš dzenā pa ūdens virsmu. Liekas, ka tie staigā, ka ir dzīvi, bet patiesībā tie ir saplosīti miglas gabali. Tikai vienu reizi mūžā tādu parādību esmu redzējis.
Ierosmi dziesmām rodat arī dabā?
Drīzāk lomu nospēlē teksts, dzeja, vai melodijām rakstot vārdus. Jānim Peteram ir izcila dzeja. Pēdējā laikā daudz nodarbojos ar Ojāra Vācieša dzeju, nākamnedēļ būs izrādes ar Andri Keišu (intervija notika 3. novembrī – Aut. piezīme). Protams, izrādē galvenais ir aktieris, viņš apspēlēs Vācieša dzeju, tā ir latviešu klasika. Paskatīsimies, kā publika uz to reaģēs. Žēl, ka dzejā mums iestājies tāds kā klusums. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, paskatieties, kādi uzvārdi parādījās latviešu dzejā. Māris Čaklais, Knuts Skujenieks, Vizma Belševica. Personības. Nerunāju par tādiem klasiķiem kā Rainis, Aspazija. Bet tieši sešdesmitajos ienāca jaunā paaudze, kas bija ārkārtīgi interesanti dzejnieki.
Jums pašam ir kāda dziesma, kas skan galvā un netiekat no tās vaļā, tā ir pārņēmusi visu jūsu prātu?
Es ilgu laiku staigāju un dungoju Arvīda Žilinska melodiju Mana dzimtene jaukā. Nezinu, kāpēc, bet ejot, to vienmēr dungoju pie sevis, lai gan es dziedātājs neesmu. Tā pielīp un tu netiec vaļā.
Bet kas tas ir, kas piemīt dziesmām, ka no tām nevar tikt vaļā?
Es nezinu. Jūs tagad jautāsiet, par ko man Japāna piešķīra ordeni? Par dziesmu Dāvāja Māriņa, tās starptautisko izpildījumu. Man teica, ka japāņi to uzskata bezmaz vai par savu tautasdziesmu. Pasaulē ir viena dāma, kura uzrakstījusi tikai vienu melodiju, bet to dzied līdz pat šai dienai. Jūs zināt, kas tā ir par melodiju?
Ziniet, man pat bail minēt, lai neizgāztos.
Tā ir dziesma Bésame mucho, ko 1940. gadā sarakstīja meksikāņu komponiste Konsuelo Velaskēza. Viņas romantiskā balāde iedziedāta 120 valodās un izdota vairāk nekā simts valstīs vairāk nekā 100 miljonu lielā tirāžā. Ko visvairāk atceras no Bēthovena? Ta, ta, ta, tammm, 5. simfoniju.
Kad esmu divas stundas nospēlējis koncertu, beigās, nobeigumā, lai pabeigtu koncertu, ko es daru? Ar vienu pirkstu nospēlēju Uz to mums atkal jāiedzer. Ui, dieviņ, visa latviešu tauta atplaukst! Tādi vienkārši paņēmieni. Bet tā tas ir un tur neko nevar darīt. Atceros, ka Labvēlīgais tips nevarēja tikt vaļā no dziesmas Pīrādziņ, nāc ārā!. Nu, kas tad tur ir, divas notis un viss kārtībā.
Tagad runā par mākslīgo intelektu, kas varētu paņemt no visas pasaules hītiem pa druskai, un radīt superhītu?
Dabīgi, ka šodien viss ir mainījies, arī mūzikas stils, elektronika dominē, runājošais, deklamējošais repa stils. Es domāju, ka tas ar laiku aizies, uzvarēs melodiskā, liriskā dziesma, liriskais motīvs. To ir pierādījušas arī klasiskās operu ārijas, kas ir slavenas, kad melodija pati par sevi ir skaista. Tā arī būs šeit. Bītlu melodijas nekad nenoveco, kādu laiku tās pieklust, bet tad atkal nāk jaunos aranžējumos. Aranžētājiem ir liela nozīme un arī solistiem. Parādās superzvaigzne, dabīgi, ka viņš var dziesmu iznest.
Bet būtībā tas jau ir stāsts par mīlestību.
Sentimentu. Man bija ļoti pagodinoši dzirdēt no Imanta Ziedoņa, jo viņš nekad neko labu par citiem, kas mētājās apkārt, neteica.
Viņš teica, ka vienīgais, ko esmu labu izdarījis padomju laikā, ka esmu saglabājis latviešu sentimentu.
Varbūt tā arī ir. Dziesmas ar Viktoru Lapčenoku, Noru Bumbieri.
Saka, šodien studijās dziesmas ieraksta mežonīgā tempā, lai tikai ātrāk tās nonāk pie klausītāja.
Agrāk nekad dziesmu negājām rakstīt, kamēr tā netika izdziedāta koncertos, jo tad izstrādājas galējais variants. Temps, melodijas interpretācija. Un tad uz studiju nāci gatavs. Tagad atnāk un pasaka, klausies, man te vienā vietā vajag iespēlēt astoņas taktis. Es saku, pag, rakstīšu otru reizi. Nē, viss esot kārtībā. Ka tikai ātrāk un tinies prom. Kad mēs klausāmies Maikla Džeksona superhītus, tie ir ierakstīti 40 variantos. Tā jāstrādā, diemžēl mēs to nedarām.
Aizmirsuši piepūli, nevis, ka viss iespējams rotaļājoties.
Agrāk varēji sapņot par to, ka tiksi televīzijas šovā, nodziedāsi vienu dziesmiņu, bet otrā dienā būsi zvaigzne. Ar vienu dziesmu. Bet šodien tā ir. Tas pats ar seriāliem. Iedod lomiņu, otrā dienā zvaigzne.
Bet pēc gada visi par tevi jau aizmirsuši. Kur jūs smeļaties enerģiju?
To man visi prasa un es neko gudru nevaru atbildēt.
Varbūt tas ir mans dzīves stils, ka nepārtraukti kaut ko mēģinu darīt. Meklēt.
Caur manām rokām gājuši ļoti daudz latviešu dziedātāju. Tādā ziņā, ka pirmās dziesmiņas viņiem ir rakstītas un ar tām viņi sākuši savu karjeru. Domāju, ka Viktors Lapčenoks joprojām dzied to, ko uzrakstīju septiņdesmitajos gados. Žoržam Siksnam tieši tāpat. Tas viņiem atnesa maizi ar sviestu.
Ir kādas dienas, kad pamostaties un jūtat, ka šodien labi rakstīsies?
Nē, tā nav. Man ir tā priekšrocība, ka spēlēju klavieres, jo esmu beidzis konservatoriju kā profesionāls pianists. Man bija ļoti patīkama uzstāšanās ar ļoti slavenu ērģelnieci Evitu Apkalni, mēs spēlējām koncertu – ērģeles un klavieres. Tas nebija slikti, man likās, ka tas izdevās diezgan labi. Nākamnedēļ ar Keišu, pēc tam ar Elīnu Garanču solo koncerts. Man visu laiku ir ko darīt.
Ko jums nozīmē jūsu panākumi, kā jūs to izjūtat?
Nezinu. Šodien ordeni dabūju. Man nekādas receptes nav. Vienkārši es darbojos.
Citiem liels laiks aiziet, gudri runājot, bet es pa to laiku domāju, ko darīt.
Bet kā jums izdevies izvairīties no lepnības, jo šodien cilvēki pat lepojas, ka soctīklos viņiem seko tūkstošiem cilvēku, kas patiesībā ir pilnīgs un absolūts nekas. Jūs esat tik vienkāršs un cilvēcīgs.
Kāpēc man uzspēlēt? Kam man to uzspēlēt? Ko es ar to panākšu? Es ar vislielāko cieņu izturos tieši pret mūsu Latvijas lauku rajoniem. Esmu spēlējis uz vissliktākajiem instrumentiem, bet man nekad nav bijušas kaprīzes, ka man vajadzīgas dārgas klavieres. Es nekad neesmu prasījis, lai man būtu speciāla ģērbtuve. Bet šodien daudzi jaunie to dara.
Viņiem ir tāds saraksts ar prasībām, ka maz neliekas. Tunča salāti, avota ūdens, kukurūzas plācenīši.
Ja to prasītu Eltons Džons, tad es viņam piedotu, bet nu šitiem, es nezinu, par ko viņi to prasa, bet diemžēl tā dara. Zvaigžņu slimība ir ļoti riebīga lieta. Redzu, kā cilvēki mainās, pat tie, kuriem esmu palīdzējis. Kad sākas panākumi, cilvēks nemanot izmainās, ļoti maz paliek tādi, kādi bijuši. Kad sāc dzirdēt aplausus, tevi sāk dēvēt par zvaigzni, dabīgi, ka tavā galvā kaut kas sāk mainīties.
Jums ir kādreiz bijis tā, ka spēlējat uz skatuves un pievēršat uzmanību kādam cilvēkam zālē?
Patiešām. Es varbūt nedrīkstu to skaļi teikt, bet reizēm sāku ar viņu koķetēt. Piemiedzu ar aci. Bet tas man ir nepieciešams, jo spēlēju vieglo žanru, vieglo mūziku, kāpēc gan ne. Varu arī kaut ko pateikt. Bet jābūt ļoti uzmanīgam, jo cilvēku var viegli aizvainot.
Un tomēr, vai ir kāds koncerts, kas palicis atmiņā?
Ko mēs kādreiz izdarījām ar festivālu Latvju ziņģe. Cilvēki pa nakti brauca un ieņēma vietas. Pirmie ziņģu pasākumi lauku rajonos, vai dieviņ! Varbūt tajos nebija augsts profesionālais līmenis, bet tie bija vieni no populārākajiem vienkāršo cilvēku svētkiem.
