Komponists un sitaminstrumentālists Rihards Zaļupe, viens no pasaulslavenās animācijas filmas “Straume” mūzikas autoriem, meditatīvās mūzikas kanāla Tea of Bhakti izveidotājs gatavojas vēl kādam ļoti jaudīgam notikumam. Nākamajā gadā Latvijā varēsim noskatīties Straumi, kurā filmas mūziku spēlēs orķestris. Viņš stāsta, ka pārnesot elektronisko mūziku uz dzīvajiem instrumentiem orķestrim, klausītājiem paveras iespēja filmu uztvert vēl intensīvāk. Kā to esot raksturojis filmas režisors Gints Zilbalodis: tā pati filma, bet pilnīgi cits piedzīvojums. Tomēr savus panākumus mūzikā Zaļupe skaidro ar disciplīnu, kas nepieciešama, lai nonāktu līdz tādam plūsmas stāvoklim, ka tas vairs nav viņš, kurš rada. Viņš saka: “Iedomājies, es kā materiāla būtne – Rihards Zaļupe – šajā pasaulē ir kā radio. Lai tas skanētu, signālam no kaut kurienes jānāk.”
Pēdējā laikā bieži nācies redzēt un dzirdēt cilvēkus spēlējam hangu. Savā Youtube kanālā Tea of Bhakti to spēlē arī tu. Tas skaņas dēļ, kuru var radīt ar šo instrumentu?
Tas ir manis un domubiedru izveidots meditācijas kanāls. Patlaban tā attīstība nedaudz apstājusies, jo notiek pārzīmološanas jeb rebranding process. Rav Vast Hang drum instruments ir ļoti ērts, lai to ņemtu līdzi nedēļas nogalēs, kad braukāju pa Latviju, muzicējot un filmējot dabu ar dronu. Marimba, kas arī ir viens no maniem instrumentiem, nav tik piemērota, tā ir pārāk liela.
Vai izveidoji kanālu, jo aizrāvies ar meditāciju?
Jā, gribēju izveidot kādu savu alternatīvu projektu, kurā nebūtu ne no viena atkarīgs, un ievietot to Youtube. Tam ir jābūt arī vizuāli skaistam. Kanāla mūzikai ir saistība ar meditāciju, ar ko esmu aizrāvies. Man ir skaidrs kanāla koncepts, jo redzu tā izaugsmi, taču tam vēl jāaug, publikai jāaug, visiem kopā jāaug un vajadzīga arī nauda, lai varētu to izveidot līdz galam. Bet pārāk daudz par to nestresoju, pašreiz ir tāds laiks, kad visi ir uz pauzes, jo nesaprot, kas notiks ar mākslīgo intelektu, kā un vai tas iespaidos mūziku.
Viens no latviešu domātājiem, filozofs Robert Mūks, teica, ka esot mēģinājis meditēt, bet sapratis, ka nesanāk, jo pārāk daudz trokšņu galvā. Kā cilvēkam, kurš saistīts ar mūziku, panākt beztrokšņu, bezdomu stāvokli, ja tas reiz ir meditācijas mērķis?
Jautājums, ko saprotam ar meditāciju, kāpēc mums tā nepieciešama. Šo terminu plaši izmanto, bet pieļauju, ka lielākajai daļai cilvēku tas apzīmē pilnīgi ko citu, nekā to, kas ir šī jēdziena pamatā. Es eju šo ceļu, lai iegūtu zināšanas, bet cilvēki bieži vien domā, ka meditācija ir atteikšanās no savām domām, sevis, plūšana kaut kādos dziļumos, gaismā. Īstenībā ir ļoti daudz zināšanu par meditāciju un, ja cilvēki vēlas meditēt, ir jautājums, kāds ir viņu mērķis. Vajag meklēt to. Tas ir uzdevums Nr. 1., ko pats sev mēģinu noteikt. Meditāciju izmantoju kā līdzekli, lai spētu koncentrēties, nomierināt sevi. Cenšos katru dienu no rīta pasēdēt un mēģināt to apkārtējo šļuru nevis aizmirst, bet tā kā nomierināt. Lai cilvēks spētu meditēt, manuprāt, smadzeņu koncentrācijai jābūt ļoti lielai. Jo ko nozīmē nedomāt? Cilvēks nav konstruēts tā, lai prāts nedomātu, jo prāts visu laiku domā. Jautājums tikai – ko. Mēs jau varam aizvērt acis un ļauties, kas ir ok. Un tad nāk visa mūsu dzīve. Viss, kas mums šodien jādara. Bet var pamēģināt koncentrēties uz kaut ko vienu. Piemēram, citi koncentrējas uz mantru, skatās uz svētbildi, sveci, mēģina pievērst domas savai elpai.
Ko tas nozīmē? Ne jau atmest domāšanu. Jautājums ir, kur atrodas fokuss, tas ir svarīgākais pamatelements.
Un man tas ir reāli palīdzējis ne tikai darbā, bet arī dažādās stresa situācijās. Ka tu spēj no rīta ieelpot, aizvērt acis un fokusēties uz kaut ko. Tas ir ļoti labs treniņš. Mūsdienās ar meditāciju saprot ļoti daudz ko. Vēdiskajās zināšanās aprakstīti deviņi procesi, kā nokļūt līdz meditācijai. Viens ir prānajama, kas ir elpošana, otrs – kā tu sēdi. Jāsēž lotosa pozā ar taisnu muguru. Ne jau tāpēc, ka to pieprasa kaut kāda etiķete, jo senajās mācībās ir pilnīgi skaidrs, kā cilvēkā cirkulē enerģija. Bet cik cilvēki vispār var nosēdēt lotosa pozā? Nosēžu piecas minūtes un viss tā sāp, ka vairs nevaru pasēdēt. Tad pareiza elpošana. Un tādā veidā nonākam tālāk. Var būt arī tā, ka vienas dzīves laikā cilvēks to nemaz nevar sasniegt. Tas nav tā, ka apsēžamies, aizveram acis un atsakāmies no sevis. Mūsdienās informācijas ir ļoti daudz, es ieteiktu meklēt tās vēdiskajās zināšanās, kas man liekas visjaudīgākās. Tajās ir visas atbildes uz jautājumiem, ko esmu vēlējies uzzināt. Un vēl atbildes nāks ar laiku.
Man kā sitaminstrumentālistam, kuram kājas un rokas nepārtraukti kratās, iesākumā bija pilnīgi nereāli nosēdēt pusminūti. Tagad, kad to atceros, nāk smiekli, jo katru dienu meditēju vismaz 20 minūtes. Reizēm stundu. Iesākumā likās, ka nav īstā mūzika fonā un citas lietas, kas novērš uzmanību. Taču šie simptomi liecina, ka visu darāt pareizi. Jo prāts jau ir tas, kuram šī brīža situācija ir vislabākā, tam neko jaunu, īpaši iekšējo izaugsmi, negribas, jo viss ir labi tā, kā ir, un tas ir lielākais cilvēka izaicinājums. Kā teikts gan senajos rakstos, gan mūsdienu domātāju darbos, prāts var būt gan tavs lielākais draugs, gan lielākais ienaidnieks. Jautājums, kā mēs sarunājamies ar savu prātu un savu ego.
Meditējot iespējams iedvesmoties kaut kam?
Varbūt šeit var runāt par vārdu “mūza”, kas arī ir tāds kā stereotips. Ir cilvēki, kuri gaida, kad mūza atnāks un tad viss notiks. Jā, tas var būt līdz noteiktam brīdim, ja ir nedaudz vairāk par pāris pasūtījuma darbiem mēnesī. Esmu daudz strādājis pie tā, kas balstīts mūsu filmas tulkojumā angļu valodā – Plūsma. Mūzikā izmanto plūsmas stāvokli, kad cilvēkam pazūd laiks. Brutāls salīdzinājums – nepazīstu nevienu cilvēku, kuram patiktu iet pie zobārsta. Tu gaidi rindā un katra sekunde ir kā stunda. Bet tajā mirklī, kad dari to, ko mīli, laiks pazūd. Mūzikā vai ikvienā citā jomā, kad cilvēks ieslēdz savu īsto radošumu, savas dzīves potenciālu – vai tā būtu puzles likšana, zīmēšana, karotīšu grebšana, kaut vai ielas slaucīšana – tad viņam pazūd laiks. Jo šī darbība ir viņa patiesais radošums. Tas, kas viņam paredzēts šīs dzīves laikā. Un es ļoti ilgi esmu gatavojies, lai man šī plūsma būtu visu laiku. Nevis sēdēt un gaidīt, kad tā atnāks. Tāpēc milzīga loma ir disciplīnai, jo bieži vien esam slinki, mums neko negribas darīt, bet ir jāraksta mūzika, nekas nesanāk, nav iedvesmas. Tad sevi disciplinēju un saprotu, ka man ir projekti, un sāku strādāt. Paiet laiks un atrodu ideju. Bet tajā mirklī, kad nonāku līdz tādam plūsmas stāvoklim, tas vairs neesmu es, kas rada, tur jau ir cits savienojums. Ar Dievu un viņa dievišķajām enerģijām, visumu, es esmu kā radio. Iedomājies, es kā materiāla būtne – Rihards Zaļupe – šajā pasaulē ir kā radio. Lai tas skanētu, signālam no kaut kurienes jānāk.
Pat atceroties “Straumes” mūziku, tā rada tirpoņu, un saprotu, ka bez mūzikas filma nespētu radīt to efektu.
Ir ļoti daudz filmu, kuras bez mūzikas nebūtu tādas, kādas tās ir. Tas nav tāpēc, ka filma ir slikta, bet mūzika tajā laba. Stāsts ir par sinerģiju, par to, ko mūzika dara kino. Tur ir vairāki elementi. Neizplūstot skaidrojumos, manuprāt, mūzikas vispatiesākā izpausme kino ir emocionālā pasaule. Es to uztveru pat zinātniski. Kas ir mūzika? Tie ir skaņas viļņi, rezonanses. Ja tās ir pareizajā vietā un laikā, tās spēj atvērt noteiktu mūsu emocionālo lauku. Tas man patīk filmu mūzikā. Mēs varam uzlikt dažādu mūziku filmām – un to garša mainīsies. Un pats svarīgākais – man patīk strādāt tieši šajā laukā. Tas ir ļoti interesanti, kā tas atnāk, kā vajag domāt, kalkulēt uz papīra, un tad ir mirklis, kad tevi paver vaļā.
Ja vajadzētu raksturot “Straumes” mūziku, es lietotu vārdu – celsmīga.
Tā tas ir un tā tam jābūt, un bieži tas ir pats svarīgākais mērķis.
Neviens nav redzējis filmas bez mūzikas, tikai komponisti. Kāda būtu filma “Zvaigžņu kari” bez mūzikas?
Neskatāma, bet tas nenozīmē, ka tā ir slikta filma. Jo ar mūziku viss strādā. Tā ir sinerģija.
Vai var teikt, ka veids, kādā mūzika tika radīta “Straumei”, ir sintētisks, kamēr “Straumes” lielkoncertam, kas jau ticis atskaņots ASV ar orķestri un nākamgad būs noklausāms Latvijā, ir analogais veids?
Tā noteikti var apgalvot, jo Gints (Zilbalodis) savu mūziku rada tikai elektroniski un arī skaņu celiņā ir diezgan daudz elektroniskās mūzikas – sintezatori, elktroniskie instrumenti. Lielkoncertā mums būs dzīvais orķestris, pats diriģēšu. Kad radās doma, ka varētu mūziku pārveidot dzīvajā izpildījumā, man likās, ka būtu baigi forši to visu izdarīt akustiski. Mums gan ir viens sintezators, kas spēlē pāris lietas, bet viss pārējais tiek darīts dzīvajā. Tādā ziņā forši bija tas, ka elektronisko mūziku pārnesu uz dzīvajiem instrumentiem orķestrim. Manuprāt, izveidojās ļoti interesantas krāsas. Tas ir tik emocionāli, ikviens izpildījums ir pilnīgi citādāks, jo atkarīgs no mūziķiem, kuri spēlē, no viņu emocionālā stāvokļa. Un koncertā rodas ļoti interesants motīvs, kas rezonē cilvēkos. To mēs sajutām koncertā Sietlā – klausītāji vēl intensīvāk uztvēra filmu dzīvās mūzikas pavadījumā. Kā Gints to raksturoja: tā pati filma, bet pilnīgi cits pieredze.
Saprotu, ka Latvijā šo koncertu arī pats diriģēsi?
Esmu diriģējis visus savus soundtrekus ierakstos, man ir bijuši arī pāris koncerti, kurus esmu diriģējis, piemēram, pūtēju orķestrim “Rīga” esmu diriģējis paša sarakstītu, bet ļoti grūti spēlējamu skaņdarbu – “Palatīnas svētki”, ko atskaņojām Lāčplēša dienā Lielajā Ģildē. Tas ir 20 minūšu garš skaņdarbs par Romu un tās diženumu. Nākamgad man būs iespēja diriģēt divus “Straumes” koncertus gan ārpus Latvijas, gan Rīgā.
Kas bija atšķirīgais, kas sintētiskajā variantā neskanēja tā, kā orķestra izpildījumā?
Daudz laika tam veltīju un biju pārliecināts, ka tas skanēs tā, kā bija ieplānots manā galvā. Koncerta apmeklētājiem būs ļoti interesanti to klausīties, jo tāda veida koncerts Latvijā vēl nav bijis. Cilvēki varēs izjust to sinerģiju. Būs ļoti daudz sitaminstrumentu.
Vai pēc “Straumes” panākumiem cilvēciski nav grūti nekļūt lepnam?
Te mēs atgriežamies pie plūsmas koncepta. Man patīk radīt, būt radošam. Tas ir pamatu pamats. Man ir tik daudz sapņu, ko gribētos realizēt filmu mūzikā, gan ar režisoriem, gan aktieriem, dažādos žanros. Kāds tur lepnums! Pieļauju, ka citiem cilvēkiem ir tāda tendence, bet ceru, ka pie manis tā neatnāks. Vismaz pagaidām sevī neesmu to manījis un neviens nav arī aizrādījis.
Ko tev nozīmē panākumi?
Panākumi ir svarīgi līdz noteiktam līmenim. Jo ikviens panākums palīdz iet uz priekšu. Mēs jau par panākumiem uzskatām lielās balvas, Oskarus, bet mana ikdienas rutīna arī ir panākums. Ja laicīgi pieceļos, lai pameditētu, pavingrotu, arī tas ir panākums. Tas mani motivē darboties uz priekšu. Domāju, ka pasaule, kurā atrodamies, tā arī tiek būvēta.
Tas ir lielais šīs pasaules triks – kā tu spēj panākumus pārvērst pazemībā, kalpošanā, lai arī šis vārds latviešiem saistās ar neforšu pieskaņu.
Jo mūsu svarīgākais dzīves mērķis ir būt šajā radošajā kalpošanā. Ka mēs nepievācam laurus sev. Līdzīgi, ja nopelnītu miljonu un dzīvotu uz vientuļas salas. Ko tev tas miljons dotu? Neko. Man studijā ir dažādas balvas, kuras izjūtu kā tādu enerģijas lādiņu. Protams, es varu būt pateicīgs, ka man tādas ir, bet tas nenozīmē, ka ar tām sēžu kā cietoksnī – varu citiem teikt, ka arī jūs varat. Ja jau mēs to izdarījām, tad arī kāds cits to var izdarīt. Tā jau ir tā enerģijas apmaiņa, kas visu bīda uz priekšu šajā pasaulē.
Ja mēs runājam par dzīvi pilsētā: kā apkārtnes skaņas ietekmē komponēšanu? Man šķiet, ka pagājušā gadsimta sākumā pilsētās vienīgās skaņas, ko varēja dzirdēt, bija zirgu pakavu klaboņa, kamēr šodien tāds skaņu mikslis.
Es domāju, ka ļoti iespaido. Var aizbraukt kaut vai uz Losandželosas centru un pastaigāt. Es pat jūtu nevis skaņas kā tādas, bet to enerģiju. Jo ir starpība, kad komponēju mežā vai lielpilsētā. Tas nenozīmē, ka vienā vietā tam ir pozitīva enerģija, bet citā negatīva. Svarīgi saprast, kā es jūtos, jo komponēt spēju abās vietās – visu nolikt malā un būt fokusā. Bet vieglāk komponēt dabā. Kad studēju, man patika rakstīt mūziku kafejnīcās, kad apkārt valda burzma. Tas gan bija laiks, tad rakstīju pilnīgi citu mūziku. Tagad vairs tā nerakstu. Man patīk miers un klusums.
Tagad arī mana mūzika ir daudz mierīgāka un harmoniskāka nekā toreiz. Jo tad caur mani plūda cita enerģija.
Ja mūziku salīdzina ar tekstu rakstīšanu, par kuriem mēdz teikt, ka tos var pārrakstīt bezgalīgi, vai pēc kāda laika, klausoties savu gabalu, nerodas doma, ka vajadzētu kaut ko uzlabot? Kā komponists pieliek punktu?
Tā arī pieliek. Tas tāds labs jautājums. (Ilgi klusē.) Man grūti pateikt globālu formulu, jo te nav pareizās un nepareizās atbildes. Man ir tā, ka bieži klausos, ko esmu veidojis, tad rodas sajūta, ka kaut ko vajag pielabot. Un viss. Un tad ir gatavs. Punkts. Filmā tas ir ļoti sarežģīti.
Filmā nav gatavs līdz pašām beigām. Jo ļoti daudzi cilvēki tajā iesaistīti. Visu laiku notiek darbs, kamēr nonākam pie gala varianta.
Pēc tam normālos apstākļos tas viss tiek ierakstīts, tad viss vēlreiz tiek miksēts un tad – miksēts kopā ar filmu. Lielākajā daļā kaut kādās lietās nākas piekāpties, kaut kas būs klusāk. Bet jebkurā gadījumā filmās šo process ļoti kontrolē. Dzīvajā izpildījumā tu nekad nezini, kas var notikt.
Stīga pārplīst.
Vai notis aizmirst. Kā man nereti ir bijis. Spēlē un aizmirsti, kas bija jāspēlē. Bet tāda ir dzīve. Labi, tas jau ir tāds ekstrēms scenārijs, jo dzīvajā izpildījumā atkarībā no tā, kā jūtas mākslinieks, mūzika skanēs citādāk.
Vai komponistu tracina jautājumi “kāpēc”? Kāpēc tu šeit izvēlējies šo skaņdarba fragmentu tieši tā nevis citādāk?
Nezinu, mani netracina. Īstenībā filmu mūzikā tas ir ļoti svarīgs arguments.
Ir ļoti nepieciešams, lai komponists par katru darbu varētu izstāstīt, kāpēc tas skan tā.
Tas ir ļoti augsts komponista līmenis, uz kuru vēl tikai tiecos. Salīdzinoši vienkārši ir kaut ko mācēt uzrakstīt, bet baigi grūti pēc tam izstāstīt, ko tu ar to esi vēlējies pateikt.
Vai vispār vajag prast izstāstīt?
Vajag. Lai mēs saprastu, ko tā mūzika tajā mirklī dara.
Bet klausītājs jau jūt, ko tā ar viņu dara?
Jā, protams, bet kaut kā esmu sajutis, ka tajā mirklī, kad varu ļoti spēcīgi pamatot, kāpēc tas tā ir, tad mūzika strādā simtprocentīgi. Citādāk ir tā, ka uzliek mūziku filmai – strādā. Bet kas strādā, kāpēc, par to jau ir tas stāsts. Es pat nerunāju par detaļām, kāpēc tur ir si bemol notis nevis la, tik dziļi ne.
Varbūt pastāv risks, ka komponists var sākt mēģināt visu laiku izpatikt – un tad jau arī daudz ko var zaudēt.
Jā, bet es domāju, ka tas nav par izpatikšanu, bet par to, ka pavārs tik labi attīstījis savas zināšanas, ka viņam nevajag svērt, cik sāls jāpievieno, viņš vienkārši zina, kas būs, ja pieliks noteiktu daudzumu piparu un sāls. Viņam nevajag pagaršot, viņam jau ir skaidrs, jo ir ļoti daudz ieguldījis savā darbā. Mūzikā tieši tāpat. Ir komponisti, kuri skatās, kādas krāsas filmā un tad iespaidojās no tām. Tur ir melns tonis, kas pāriet uz krāsainu, un, izejot no tā, mēģinājis strādāt. Un viņam ir skaidrs pamatojums, ko viņš ar mūziku ir mēģinājis pateikt. Un viennozīmīgi cilvēki to emocionālā veidā sajutīs.
Kas tevi pašu iedvesmo mūzikā?
Labi, ka nepaprasīji, kurš ir mans mīļākais komponists. Filmu mūzikā ir top saundtreki, kas man patīk. Viens no tādiem varētu būt klasiķis Džons Vilijams. Tomass Ņūmens, viņam ir pāris filmas – gangsterfilma “Road to Perdition” ar Tomu Henku, ļoti skaista, izcila mūzika. Maikls Danna ar “Life of Pi”, Hansa Cimmera “Dune” pirmā daļa ir viens no maniem mīļākajiem soundtrekiem, tajā ir kas tāds, ka to klausos savā studijā uz visskaļāko. Džons Debnijs sarakstījis daudz mūzikas komēdijām, bet viens no maniem mīļākajiem soundtrekiem ir no filmas “Kristus ciešanas”. Džeimss Oners ar “Apokalipto” soundtreku. Man patīk arī klasiskā mūzika, akadēmiskā mūzika. 15 gadus esmu spēlējis Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kas iedevis savu artavu – ļoti patīk Šostakovičs, Rahmaņinova 2. un 3. klavierkoncerts. Pēdējā laikā ļoti patīk garīgā mūzika, gan spirituālisms, gan mantras, gan viduslaiku dziedājumi. Bet es varu klausīties arī AC/DC, Dire Straits. Man ir arī ļoti daudz disku, ko esmu sapircies. Gints (Zilbalodis) tagad pērk daudzas filmas Blu-ray diskos un saka, ka šis standarts tā kvalitātes dēļ ir nepārspējams, neviens digitālās televīzijas provaideris tādas kvalitātes attēlu un skaņu nevar nodrošināt. Pašreiz gan ir tāds mirklis, ka ikviens, kurš var nopirkt MAC datoru, pats var būt dziedātājs, pat neprotot dziedāt. Mākslīgais intelekts tev visu uztaisa, bet nav vairs tās mijiedarbības starp diviem cilvēkiem, kad viens kaut ko rada, bet otrs to novērtē un ar naudu sniedz enerģiju atpakaļ, kaut vai nopērkot kompaktdisku. Tagad ir iespēja noklausīties miljardiem dziesmu un tās tiek vienkārši skipotas, šis patīk, šis nepatīk. Man ir Džona Debnija albums no filmas “Kristus ciešanas”, ko savulaik mūzikas veikalā “Randoms” nopirku par 15 latiem. Toreiz mājās klausījos un domāju, ko es esmu nopircis, un noliku malā. Aptuveni pēc gada noklausījos to atkal un sapratu: “Wow, kas par albumu!”
Kas bija tas, ko sadzirdēji?
Varbūt es tad biju mierīgāks, pirms tam kaut kas bija jādara ātri. Pienāca īstais mirklis, kad saklausīju to patieso. Tas ir viens no albumiem, kuru esmu izanalizējis, pierakstījis notis, akordus, man tas ļoti iepatikās. Iespējams, tas bija arī viens no pagrieziena punktiem doties tieši filmu mūzikas komponēšanas virzienā.
Vai ir tā, ka bundzinieki nevar nēsāt uz rokām gredzenus vai citas rotaslietas, jo tas traucē procesam?
Droši vien (smejas). Noteikti traucē. Bet man patīk apkarināties ar visu ko, tikai šodien esmu tukšām rokām. Man ir vairāki akmeņi, pēdējo nopirku pāris stundas pirms Lucernas Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonijas. Bija neliels teksts, ka tā esot labu veiksmi nesoša ķēdīte ar akmeni tumšzilā krāsā. Un dabūjām balvu.
Manuprāt, ticība ir ļoti fundamentāli svarīga jebkurai lietai, jo bez īstas, dziļas ticības nekas labs dzīvē nenotiek, vispār nekas labs nenotiek.
Mēs jau visi ticam, ka kādreiz kļūsim bagāti, veselīgi, ticam, ka labāk ēdīsim, būsim labāki vecāki, bet, ja mums nav šī ticības faktora, tad nekā vairs nav. Tāpēc man ticība ir ļoti svarīga un es vienmēr iekšēji ticēju “Straumes” panākumiem, bet tikai neteicu to publiski. Es nesaku, ka šie panākumi ir, pateicoties man, bet man liekas, ka tie ir svarīgi, jo kā gan mūsdienās filmu mūzikas komponists var izdzīvot bez īstas ticības, ka tev piezvanīs, aģents un sarunās nākamo filmu. Mūziķi, it sevišķi radošie cilvēki un komponisti jau īpaši, visu laiku ir tā kā uz pazušanas robežas – te tev ir darbs, te nav. Protams, visi gaida to mirkli, kad būsi nobukots desmit gadus uz priekšu. Bet varbūt tad iestājās tāds miers, ka saproti, johaidī, varbūt brīvība kaut kur pazūd.
Arī mākslā svarīgi visu laiku būt izsalkušam pēc pasūtījumiem?
Tieši tā, bet ir tādas lietas, kas nav atkarīgas no tevis. Kā man reiz teica režisors Andrejs Ēķis – “es tevi vienkārši apbrīnoju, ka tu esi šajā arodā, man katru dienu pienāk divdesmit e-pasti, kurā komponisti piedāvā rakstīt mūziku par velti.”
Tāpēc es gribu teikt, ka man ir ļoti spēcīga, īsta ticība tam, ka man būs šis darbs un iespēja šādā veidā radoši izpausties.
Svarīgākais, ko esi sapratis par dzīvē nepieciešamāko?
Labs jautājums (domā). Nu, re kā, mans prāts tagad sāk visu ko izgudrot, tas nozīmē, ka patiesā, īstā formula nav nostabilizējusies galvā. Bet to var redzēt pie guru, viediem cilvēkiem. Ir tādi cilvēki, kuri atbildēs uz šo jautājumu izmanto intelektu, un ir tādi, kuriem ir taisnais kanāls vaļā. Cilvēks sāk runāt un viņā var klausīties ar apbrīnu – kā cilvēkam var būt tādas zināšanas. Ja šajā mirklī sāku domāt, ko man atbildēt, ja sajūtu, ka man nav ko teikt – tas nozīmē, ka man šis kanāls vēl nav nostabilizējies. Tad jau prāts sāk domāt, kas būtu labākais un vērtīgākais, ko varētu atbildēt. Ticība ir ļoti svarīga, bet ļoti svarīgi mūsdienās atrast īstas zināšanas, kurām sekot. Tās, kuras izturējušas laika pārbaudi.
