Roberts Feders ir latviešu kardiologs un vienīgais ārsts Latvijā, kurš rezidentūru izgāja Vācu Sirds centrā Berlīnē un lielākajā universitātes klīnikā Eiropā – Šaritē klīnikā, kur ieguva arī stabilu darba vietu. Tomēr pēc astoņiem Vācijā pavadītiem gadiem Roberts ar ģimeni atgriezās Latvijā un kopā ar sievu, uztura speciālisti Lindu Federu, atvēra savu privātpraksi – tieši tādu, kādu uzskata par labāko pacientiem. Roberta stāsts ir patiesi iedvesmojošs – viņš mērķtiecīgi ir realizējis savus vispārdrošākos sapņus.

Analizējot mūsdienu pasauli, neviens vien analītiķis ir nonācis pie secinājuma, ka modernais cilvēks alkst dzīvot viegli un viņa lielākā vērtība ir ērtības. Tev ir 36 gadi un daudzi tavi vienaudži, beidzot skolu, neizvēlējās ārsta profesiju – jo jāmācās ilgi un smagi. Tu gāji pretējo ceļu.

Tas ir manā raksturā – mani vienmēr ir vilinājušas jomas, kurās nevar darboties jebkurš. Turklāt medicīna mani interesēja kopš bērnības.

Rados ārstu man īsti nav, lai gan interese par medicīnu ir bijusi. Īsu brīdi mana mamma bija zobu tehniķe. Savulaik arī vectēvs uzsāka medicīnas studijas, bet viņu aizsauca karā un tā viņš par ārstu neizmācījās. Medicīna bija viņa nepiepildītais sapnis, tomēr viņš nekad neteica, ka gribētu, lai es to īstenotu. Ģimenē, kurā uzaugu, otram nekas uzspiests netika.

Mamma atceras, ka es jau no mazotnes biju ļoti godkārīgs un patstāvīgs: pats pieņēmu lēmumus, izdarīju secinājumus un virzījos uz mērķi. Nevienam nebija mani jāmotivē. Arī mani draugi mēdz teikt: tev jo sarežģītāk, jo labāk!

Te arī slēpjas atbilde, kāpēc es neizvēlos vieglāko ceļu: viegli sasniedzamu rezultātu es nevaru izbaudīt, manī nerodas gandarījums.

Esmu gatavs cīnīties par katru savu sapni – kā privātu, tā profesionālu. Ne darbā, ne ģimenē es nebūšu tas cilvēks, kas pie pirmajām grūtībām atkāpjas. Par to esmu pārliecinājies – ja tu zini savu mērķi un pie tā strādā, sekos arī veiksmīgs rezultāts. 

Uzsākot medicīnas studijas, tu jau redzēji galamērķi, kurp vēlies nokļūt?

Nē, es zināju to, ka vēlos kļūt par labu ārstu. Galamērķis, manuprāt, nav tik svarīgi, jo tikai, kad sāc studēt, tu saproti, kas tev patīk un padodas labāk, kas ne tik ļoti. Bet ar laiku tomēr ir svarīgi saprast, ko tu gribi un mērķtiecīgi uz to tiekties. Manā gadījumā izkristalizējās atziņa, ka tieši kardioloģija ir mans ceļš: šī joma ir sarežģīta un cilvēka dzīvībai izšķiroša. Tas mani vilināja visvairāk.

Studiju pirmajos gados es domāju par plastisko ķirurģiju, vēlākos gados vairāk par kardioloģiju un neatliekamo medicīnu. Man ir ārkārtīgi svarīgi atklāt īsto diagnozi un patīk medicīnas nozares, kurās ir laiks domāt. Strādājot intensīvajā medicīnā, ir jāspēj rīkoties ātri un ilgi domāt nav laika, bet tas rada lielāku risku pieļaut kļūdas un izvēlēties nepareizus risinājumus. Bet man ar kļūdām ir ļoti grūti sadzīvot. Ja tās ir pieļautas, es vēl ilgi sev pārmetu, kāpēc kaut ko nesapratu ātrāk. Es bieži domāju par to, vai veiktā ārstēšana ir labākais risinājums pacientam. Daudzi par to nedomā un iet uz priekšu, bet es tā nevaru. Šo savu iezīmi es apzinājos tikai pēc vairākiem neatliekamajā medicīnā nostrādātiem gadiem, līdz rezidentūras laikā sevi virzīju jomā, kurā jāspēj domāt kompleksi, bet kur nav jāpieņem steidzīgi lēmumi. Vēl laika gaitā es sapratu, ka ilgstoši nespēju darīt salīdzinoši monotonu darbu, kur stundām ilgi jākoncentrējas uz kaut ko vienu. Man zūd pacietība. Šī iemesla dēļ es neizvēlējos, piemēram kardioķirurģiju, kurā uzsāku savas rezidentūras gaitas.

Savukārt mans talants ir atrast kontaktu ar jebkuru cilvēku – sākot no valstu prezidentiem un beidzot ar dzērājiem un bezpajumtniekiem.

Šobrīd varu teikt, ka esmu atradis to, ko man patīk darīt vislabāk – savā privātpraksē veicu pilna spektra sirds diagnostiku un arī ārstēšanu, kas neietver sirds operācijas.

Tātad ļoti svarīga ir sevis pazīšana, godīga paskatīšanās uz savām stiprajām un ne tik stiprajām pusēm.

Viennozīmīgi! Ir ļoti būtiski spēt sevi analizēt un atzīt to, kas tev sanāk un kas nesanāk. Citiem vārdiem sakot – nejāt uz miruša zirga. Vēl ļoti svarīga man ir arī attīstība – man arvien ir jauni plāni un ambiciozi mērķi. Tos parasti nospraužu tālākus un augstākus, nekā reāli ir iespējams sasniegt. Reizēm tas ir sadistiski pret sevi.

Šķiet, ka tu kopumā neesi cilvēks, kas mēdz sevi saudzēt. Arī studiju un rezidentūras laiks tev nebija viegls.

Ja nepatīk pieļaut kļūdas, ir intensīvi jāmācās un tas, protams, neļauj sevi saudzēt.

Studiju laikā es strādāju Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, jo man bija jāpelna arī nauda. Jā, tas nebija viegli. Atceros, ka reiz man pašam bija 39 grādu temperatūra, bet es no sestā stāva uz ātrās palīdzības auto nesu kādu omīti. Dzēru ibuprofēnu un strādāju tālāk, ko gan neieteiktu darīt nevienam. Tai periodā pa dienu studēju, vakaros un naktīs – strādāju.

Arī rezidentūras laiks, ko izgāju jau Vācijā, bija smags. Vidēji dienā strādāju 11 stundas, reiz man 35 darba dienu laikā bija tikai trīs brīvdienas. Bet… Rezidentūru es pabeidzu sešu gadu laikā, kas Vācijā kardioloģijā ir savā ziņā rekords. Strādājot Berlīnē, nesatiku nevienu, kurš to būtu izdarījis tik īsā laikā. Lielākoties topošajiem ārstiem Vācijā rezidentūra ilgst 8-10 gadus. Un tas tādēļ, ka ik pa diviem gadiem ir jāmaina klīnikas, lai vienas specialitātes ietvaros praktizēšanās būtu pietiekoši daudzpusīga. Tātad jāizcīna jauna darba vieta arvien jaunā klīnikā, bet konkurence tur ir milzīga.

Kā tev tas izdevās?

Katru dienu neatlaidīgi strādājot. Lai iegūtu rezidenta vietu kādā no pasaules labākajām klīnikām, tev ir jāpierāda, ka vari vairāk, nekā citi. Es biju gatavs cīnīties.

Vācu Sirds centrā Berlīnē (Deutsches Herzzentrum Berlin) darbā mani pieņēma tās izveidotājs un vadītājs, kardioķirurģijas leģenda Rolands Hetcers (Roland Hetzer) – ļoti ietekmīgs ārsts, darbaholiķis, kurš līdz 80 gadu vecumam uz ilgāku vai īsāku brīdi darbā bija katru dienu, arī brīvdienās un svētkos. Par iespēju tikt uzaicinātam uz interviju man ir jāpateicas kardioķirurģei Gunai Teterei, kura Vācu sirds centrā Berlīnē strādā jau no 90.gadiem un pie kuras es voluntēju vēl laikā, kad Vācijā gadu studēju Erasmus programmas ietvaros. Vēlāk Guna Tetere man padeva ziņu, ka Vācu Sirds centrā ir atbrīvojusies rezidenta vieta – pateicoties tam es īstajā laikā uz to varēju pieteikties.

Profesors Hetcers iedvesa lielu bijību. Reiz, kad klīnikā jau strādāju, biju liecinieks sekojošai situācijai. Tobrīd Sirds centrā ārstēties bija ieradies arābu šeihs – viņam par godu tika slēgta ceturtā daļa klīnikas, lai viņš tur netraucēti varētu atrasties ar saviem miesassargiem. Pie viņa palātā iegājām kopā ar profesoru. Šeihs gulēja gultā, viņa miesassargi – rokas bikšu kabatās sabāzuši, izgāzušies sēdēja savos krēslos. Viņi neko par profesors nezināja, bija raduši klausīt vien savu šeihu, bet profesoram atlika uz viņiem tikai paskatīties un viņi pēkšņi sāka celties kājās un izņēma arī rokas no kabatām. Profesora skatiens bija tik caururbjošs, ka viņam nekas pat nebija jāsaka.

Kad pirmoreiz sēdēju profesora kabinetā un cerēju, ka viņš mani pieņems darbā, man bija tikai 24 gadi. Divas nedēļas vēlāk es apprecējos un divas dienas pēc kāzām sāku klīnikā strādāt.

Tai dienā profesors mani aizveda pie savām administratorēm un paziņoja, ka esmu jaunākais ārsts, kādu viņš jebkad ir pieņēmis darbā.

Rietumos jauniešiem ir raksturīgi nesteigties: pēc vidusskolas par vecāku naudu viņi ceļo pa pasauli un mēģina saprast, ko dzīvē gribētu darīt. Mums ir citādi: lielākā daļa tiklīdz pabeidzam skolu, tā iestājamies augstskolā, bet ārsti pēc studijām uzreiz cenšas iziet arī rezidentūru.

Visās darba vietās ārpus Latvijas esmu bijis jaunākais darbinieks tajā līmenī, kurā strādāju. Kad pabeidzu rezidentūru, man bija 32 gadi, biju precējies un mūsu ģimenē jau bija piedzimuši divi bērni. Vācijā tas bija liels retums.  

Parasti cilvēki apskauž otra panākumus, bet neredz ieguldīto darbu. Kāda ir bijusi tava maksa par to, ko esi sasniedzis?

Ja strādā prestižā klīnikā, ir jārēķinās, ka arī pārējie kolēģi būs ambiciozi un visi savā starpā – konkurenti. Lielākoties cilvēki grib draudzēties ar tiem, kam nav lielu mērķu, kuri tevi neapdraud…

Ja tavi mērķi ir ambiciozi, jārēķinās, ka draugu būs maz, bet darbā būs jāiztur mobings un bosings.

To īpaši izjutu strādājot Šaritē (Charité) klīnikā.

Kas tev palīdzēja to izturēt?

Itin viss ir atkarīgs no cilvēka uztveres. Šaritē es uzaudzēju tik biezu ādu, ka spēju strādāt apkārtējo attieksmi ignorējot. Un pateicoties tam, dabūju arvien labākas darbavietas. Kad rezidentūras ietvaros strādāju jau trešajā klīnikā Vivantes, kas ir Šaritē sadarbības klīnika, kolēģis, ar kuru kļuvām draugi, reiz teica: «Aizvainojoši vārdi no tevis nopil kā ūdens no pīles.» Šo spēju – nepieļaut, ka apkārtējo attieksme tevi ietekmē, var apzināti uztrenēt.

Ja saproti, ka cilvēks tev kaut ko saka ar mērķi sāpināt, bet tu neesi ar mieru tikt sāpināts, vislabākā atbilde ir nereaģēšana. Tu nedod to, ko otrs gaida.  

Bet ārstiem jo īpaši ir jātrenē mentālā izturība un jo vairāk tad, ja strādā lielajās pasaules klīnikās. Piemēram, Amerikā ārstu vidū ir augsti pašnāvību rādītāji. Gana bieži ir dzirdēts par gadījumiem, kad pašnāvības tiek veiktas arī darba laikā.

Kāpēc tā notiek!?

Tas saistīts ar totālu izdegšanu, jo atbildība un darba intensitāte ārstiem ir milzīga. Tev visu laiku ir jādara vairāk, nekā tu vari izdarīt. Arī valstīs, kur mediķu darbs ir labi apmaksāts, medicīnas finansēšanas modelis tik un tā paredz ārstam strādāt vairāk par nopelnīto.

Turklāt no ārsta tiek prasīts, lai viņš nepieļautu kļūdas: visi gaida 100% pareizas atbildes. Neviens nav ar mieru, ka viņam diagnozi uzstāda par 70%.

Lai iegūtu ārsta sertifikātu, tu mācies un stažējies padsmit gadus, bet visu vari zaudēt vienā mirklī. No taviem lēmumiem ik dienu ir atkarīga pacientu dzīvība un arī tava paša karjera un iztikšana. Plus tu strādā lielākoties pāri saviem spēkiem un tev apkārt ir ambiciozi cilvēki, ar kuriem vēl jāizcīna savstarpējās cīņas. Kādā brīdī pārslodze var būt par lielu. Bet… Es tomēr domāju, ka tā nav fatāla situācija. No izdegšanas var izvairīties, ja esi godīgs pret sevi un apzinies savas robežas. Visiem ir izvēle. Ja tu ilgstoši strādā universitātes klīnikā dežūru darbu, ir skaidrs, ka vienā brīdī jumts var aizbraukt, un tā ir paša cilvēka izvēle izlikties neredzam, ka slodze ir par lielu. Protams, arī daudzās citās profesijās strādājošiem ir liela slodze, atbildība par kvalitāti, ekspektācijas. Daudz kur var piedzīvot izdegšanu, tomēr kombinācija starp rūpēm par cilvēka dzīvību un paša pārslodzi situāciju padara trauslu.

Vācijā es pavadīju astoņus gadus, šai laikā esmu ļoti daudz strādājis, bet tagad vēlos, lai maniem bērniem būtu iespēja ikdienā pieredzēt tēvu.  Pārāk bieži esmu bijis darbā Ziemassvētkos, Vecgadu vakaros, sestdienās un svētdienās, un bērnu dzimšanas dienās, lai to vairs nedarītu. Tagad es gribu ar saviem vismīļākajiem cilvēkiem Ziemassvētku vakarā sēdēt pie eglītes, lai cik banāli tas arī neizklausītos. Ģimene man ir svarīgāka un, ja es gribu vairāk laika pavadīt ar sievu un dēliem, es izdaru noteiktas izvēles. Esmu radījis tādu darba vidi, kādā vēlos strādāt. Savukārt, ja cilvēks pakļaujas tikai noteiktas iestādes darba ritmam, viņš kādā brīdī attopas, ka nekā cita viņam vairs nav – visa dzīve pagājusi darbā.

Arī es vairākkārt esmu piedzīvojis izdegšanu un par to, ka no tās tiku laukā, varu pateikties savai sievai. Viņa nenoliedzami manā dzīvē ir bijusi liels stimuls daudzos jautājumos.

Tu arī savus panākumus dali ar sievu. Tas ir ļoti simpātiski, kā tu Lindai vienmēr pasakies par paveikto.

Bet kā gan citādi – Lindas nopelns it visā ir ļoti liels.

Mēs esam pazīstami kopš 18 gadu vecuma. Atceros, ka viņa man jau jaunībā teica, ka būšu ļoti labs ārsts un strādāšu pasaules vadošajās klīnikās.

Viņa manī radīja izjūtu, ka es jebko varu izdarīt, ka nekādu robežu nav.

Kad Šaritē klīnikā saskāros ar mobingu un bosingu, viņa saglabāja mieru un radīja izjūtu, ka es varu stāvēt visam pāri.

Šogad aprit gads, kopš abi viens otru pazīstam ilgāk nekā nepazīstam. Mums arvien ir ļoti interesanti kopā. Kaut kādā ziņā tas pat ir maģiski, cik ļoti mums saskan.

Roberts Feders ar sievu Lindu

Pēc atgriešanās Latvijā, jūs abi plecu pie pleca arī strādājat savā  privātpraksē. Tas noteikti ir ieguvums, veidot uzņēmumu ar cilvēku, kuram pilnībā uzticies.

Tā, ir. Linda izstudēja arī medicīnas vadību. Šobrīd es atbildu par mūsu privātprakses medicīnisko pusi, Linda savukārt par pašu uzņēmumu.

Mēs abi esam savas valsts patrioti, kas grib dzīvot savā zemē un strādāt tam, lai cilvēki kļūtu veselāki, spējīgāki un varošāki. Atverot privātpraksi, mums bija skaidrs, kādu to gribam veidot.

Es nevēlos pakļauties nevienam, nevēlos iekļauties sistēmā, kas man nav pieņemama.

Man ir svarīgi īstenot uz pacientu orientētu medicīnu, kurā nav kvotu un citu ierobežojumu. Šādu uzņēmumu esam radījuši.

Tomēr tas, ka ar Lindu strādājam kopā, ir ieguvums uzņēmumam, bet jau šobrīd domājam, ka mums skaidrāk ir jānodala darba jomas, lai darbu nenestu mājās. Līdz šim tas nav radījis problēmas, bet ilgtermiņā mūsu attiecībām tas nenāktu par labu.

Kā jūs rūpējaties par savām attiecībām, lai darbs nepaņem visu laiku un uzmanību?

Mēs cenšamies izbrīvēt laiku divvientulībai un satikties uz randiņu kādā restorānā, kā tas bija agrākos laikos vēl pirms dzima bērni. Tie ir brīži, kad varam uzmanību veltīt viens otram un savu sakāmo pateikt līdz galam: mājās bieži pat teikumu nevaram pabeigt, jo bērni pa vidu iespraucas ar saviem jautājumiem. (Smejas). Reizēm nedēļas nogalē abi dodamies īsā ceļojumā uz kādu Eiropas pilsētu. Tādā veidā rūpējamies par savām attiecībām.

Jūs ļoti apzināti dzīvojat. Bet, saki, kam šodien ir vērts tērēt naudu?

Viennozīmīgi sportam un veselīgai pārtikai. Liela problēma ir tā, ka Latvijā pandēmijas laikā sporta klubi bija slēgti, tagad ir energo krīze un cenu kāpums. Ja sports daudziem cilvēkiem kļūst par dārgu, tā ir liela traģēdija nācijas veselībai.

Jo nedrīkst būt situācija, kad sports ir par dārgu, bet burgers Makdonaldā – lēts.  

Es pats neesmu veģetārietis, bet uzskatu, ka skolās vajadzētu ieviest veģetāru uzturu. Jo lētu gaļu ēst ir sliktāk, nekā to neēst nemaz. Laba vista maksā pāri par desmit eiro, bet mēs to pērkam, jo labāk gaļu ēst reti, bet dabiski audzētu. Tam mēs tērējam naudu – sportam un veselīgam uzturam. Vēl, protams, mums patīk ceļot. Tas ir veids, kā ļoti labi pārslēgt domas.

Lai saglabātu fizisko un mentālo veselību, un arī labas savstarpējās attiecības, ir nepieciešams veikt apzinātus soļus: sekot līdzi tam, lai mums ar sievu ir savs laiks, kad nerunājam par darbu, lai ir laiks, kad varam būt dabā, un lai ir vismaz 150 – 300 minūtes nedēļā, ko pavadām sportojot. Veselību un labas attiecības nedrīkst uztvert kā pašsaprotamas.