“Lai izdotos laba intervija, žurnālistam jābūt kā zobārstam, kurš strādā iejūtīgi un precīzi, lai tiktu līdz nervam, un tad atklājas fakti, kas pirms tam nekad nav minēti,” savu žurnālistes pieredzi atklāj uzņēmēja Santa Dansberga-Anča. Par Liepāju, kurā vienmēr bija auksti, vectēva dāvināto gredzentiņu un to, kāpēc šodien žurnāli līdzinās Mercedes auto.
Ar ko man būs jāsāk?
Ar to, ka savulaik intervēji Raimondu Paulu un rakstīji, ka pirms tam noskaidroji, ka Paulam garšo grauzdētas auzu pārslas un palūdzi tās pasniegt pirms intervijas.
Viņam garšo tādi vienkārši ēdieni.
Bet kas būtu jāpagatavo, lai pielabinātos Santai?
Ēdiens?
Ēdiens simboliskā nozīmē.
Lai radītu īsto atmosfēru?
Jā.
Būtiski, kas tevi intervē, kas ar tevi grib sarunāties. Lai man pašai būtu interesanti. Jo īstā saruna notiek starp diviem cilvēkiem. Svarīgi, lai mēs abi būtu pēc iespējas patiesāki un interesanti viens otram kā personības. Mēs esam satikušies šeit (kafejnīca-konditoreja “Teika” – aut.), kur ir mazliet vintage atmosfēra, kas man arī ir mīļa. Tāda, kurā tu atgriezies bērnības sajūtā. Kad studēju Universitātē žurnālistiku un dzīvoju netālajās kopmītnēs, tad stipendijas dienās nācām uz šejieni pirkt torti. Tas viss kopā – atmosfēra, mazliet vintidžs, sarunas biedrs un patiesums.
Man ir jautājums par bērnību: kā to atceries? Ar smaržām, garšām, kaut kādiem tēliem? Katram jau tas ir atšķirīgi.
Esmu dzimusi Liepājā. Tagad tā ir kļuvis par vienu no romantiskākajiem Latvijas galamērķiem, tāpat kā Cēsis un Kuldīga. Bet man kā Liepājas iedzimtajai pilsēta saistās ar skarbu un aukstu laiku. Liepājā mums vienmēr bija auksti. Kad gribēju uzaicināt vasarā ciemos studiju draugus, tad bieži biju apvainojusies uz Liepāju, jo vienmēr bija aukstāks nekā cerēju. Atceros, draugi atbrauca uz “Liepājas dzintaru” un no skapja ņēmām mammas un tēta siltās drēbes, jo vējš estrādē pūta līdz kaulam. Bet visspilgtākās atmiņas ir par manu sētu. Dzīvoju trīsstāvu koka mājā, netālu no Vecliepājas tirgus. Visas vasaras pavadījām sētā, kurā aktīvākajos periodos sapulcējāmies aptuveni 20 bērni. Kā no rīta izgāju laukā, tad ar vecāku lūgšanos tikai atnācu vakarā mājās. Tā bija mana dzīves skola, ļoti nozīmīga.
Varbūt arī tur manī dzima žurnāliste, jo bija jāspēj sadzīvot un tas nebija viegli. Gribējās, lai tevi pieņem un arī lai pēc mana prāta kāds kaut ko izdara.
Mana bērnības mīļākā grāmata bija Zentas Ērgles “Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi”. Tādu vēlējos arī savu bērnības un sētas dzīvi. Atceros, ka sajūtas mijās starp tautas bumbu, kurā nebiju stiprākā, un pašas organizētu teātri sētas iedzīvotājiem.
Esi kādreiz domājusi, kā varētu būt izveidojusies tava dzīve, ja pēc žurnālistikas studijām nebūtu izdevusi savu žurnālu? No sērijas – “kas būtu, ja būtu?”
Šodien cilvēki nezina, ka agrāk pēc studijām bija sadale. Augstskolu beigušo nosūtīja strādāt un nebija iespējams izvēlēties, uz kurieni. Tā kā prakses laikā divus gadus strādāju Liepājas avīzē, viņi mani gaidīja atpakaļ, kas bija augsts novērtējums. Liepājas avīze ļoti labi kotējās, un vēl šobrīd “Kurzemes Vārds” ir viena no labākajām novada avīzēm. Taču baidījos, ja aizbraukšu atpakaļ uz Liepāju, pazaudēšu Rīgas draugus. Tāpēc vispārējā kooperatīvu idejas vilnī izvēlējos veidot žurnālu “Santa”.
Šodien par žurnāliem saka, ka tie ir kā vinila plates, ko spēj novērtēt tikai attiecīgās jomas gardēži.
Šobrīd ir ļoti sarežģīts stāvoklis. Pagājušajā gadā Portugālē piedalījos Pasaules izdevēju kongresā, kurā atzīmēja, ka tieši mediju vidi interneta attīstība skārusi vissmagāk. Pirms 10 – 20 gadiem uz kongresiem lielos izdevējus pārstāvēja solīdi kungi uzvalkos. Tagad liela daļa izdevēju kooperējušies ar IT biznesu. Publika pavisam cita.
Kedās un rozā matiem?
Varbūt ne gluži rozā matiem, bet kedās gan. Agrāk kongresos tika piedāvāta izsmalcināta programma ar fine dining vakariņām, un bija jāierodas garajās vakarkleitās. Tagad pēcpusdienās pasniedz glāzi vīna un pīrādziņus. Mediju biznesā aktuāli ir IT profesionāļi, kuri satura veidošanai pieaicina jaunus cilvēkus. Līdz ar to jāsaprot, ka viss mainās. Tikai digitālajā vidē ir milzīga problēma – cilvēki nav gatavi maksāt par saturu. Bet nevienu rakstu, kaut arī digitālajā vidē, nevar izveidot bez darba un samaksas ieguldījuma. Profesionālam saturam ir jāmaksā.
Lai man piedod blogeri, kuri domā, ka izkonkurēs žurnālistiku. Jo pēc kāda laika viņi pazūd, saprotot, ka ražot saturu nav tik vienkārši.
Vispopulārākais medijs šobrīd Latvijā ir sociālie tīkli. Jo cilvēkam pietiek ar to, ko viņš uzzina no sava radinieka vai drauga. Tas, protams, ir skarbi, ka žurnālistika kā profesija zaudē savu prestižu, lai gan joprojām domāju, ka žurnālistika var būt prestiža. Ja tā ir godīga, apkopo dažādus viedokļus vai precīzi un patiesi atklāj līdzcilvēkus. Mēs tomēr esam apmācīti objektīvi skatīties uz lietām. Nevis subjektīvi kā katrs sociālā tīkla lietotājs.
Bet tas, kas saglabājies absolūti nemainīgs – cilvēku vēlme būt populāram. Tu noteikti savā jomā esi pieredzējusi, ka kāds cilvēks kļūst slavens, paceļas un tad krīt. Varbūt ir kāds padoms cilvēkiem, kuri ārkārtīgi vēlas būt populāri, taču neapzinās, ka popularitātei ir milzīgas blaknes?
Ikviens vēlas, lai viņu novērtē. Vislabāk, ja novērtē par tavu darbu, bet tas, protams, ir grūtāk, jo līdzās ir cilvēki, kuri cenšas izcelties ar ārējiem faktoriem.
Ir sens teiciens, ka līdz 30 gadu vecumam darām visu, lai mūs pamanītu, bet pēc 30 – visu, lai vairs nepamanītu.
Strādājot žurnālistikā, esi daudz satikusies ar cilvēkiem. Vai pēc savas viesnīcas atvēršanas, komunicējot ar apmeklētājiem, esi novērojusi vēl kādas cilvēku personību šķautnes, kas tevi pārsteigušas?
Intervijā vari tikt cilvēkam klāt daudz tuvāk. Viesnīcā ar savu klātbūtni tieši neuzmācos, jo katram ir kāds iemesls, kāpēc viņš atbraucis. Cits varbūt vēlas romantiski pavadīt laiku, cits padomāt par sevi.
Visvairāk man patiktu – ja cilvēki atbrauktu un Gaujaskalna vide radītu sajūtu, ka viņi kaut ko par sevi uzzina.
Kad cēlām viesnīcu, domāju, ka mans ideālais klients būtu cilvēks, kurš visu dzīvē jau ir redzējis, mazliet noguris no dzīves, viņš vēlas dvēseles mieru, šeit apstājas laiks un viņš uzzina par sevi kaut ko tādu, ko nebija pat iedomājies. Visbiežāk tas var notikt vienatnē. Bet vienatnē uz “Villu Santa” brauc diezgan maz, cilvēki vairāk to izvēlas kā romantisku galamērķi vai svinību vietu. Bet arī par to esmu priecīga. Tātad esmu radījusi svētku atmosfēru.
Par izdevējdarbību runājot, vai ir bijis žēl, ka nākas pārtraukt kāda žurnāla izdošanu? Vai ir pārņēmusi smeldze, ka cilvēkiem to vairāk nevajag?
Nē, manī nav tādas smeldzes. Es uzskatu, ka ir jēga darīt, veidot kaut ko tādu, kas cilvēkiem ir vajadzīgs. Tad arī darbam ir virsvērtība. Šodien uz žurnālu veidošanu skatos kā uz auto tirdzniecību! Ir Opel un Mercedes. Kad studēju žurnālistiku, visi žurnāli bija kā Opel, ikviena ģimene pasūtīja vairākus.
Tagad ikviens žurnāls ir kā Mercedes, kad cilvēki apzināti izvēlas maksāt par kvalitāti, un tev jāiemācās strādāt un pārdot tos citādāk.
Jāmāk pastāstīt, kādu darbu un enerģiju mēs ieguldām, lai taptu labs raksts. Tas nekādā ziņā nav pavirši. Kaut sev mīļajās intervijās – tikt klāt cilvēka sirdij ir liela meistarība. To saku bez augstprātības. Šī māksla nāk tikai ar laiku un lielu cilvēka mīlestību.
Tev kādreiz ir tā, ka par kādu cilvēku bijis viens priekšstats, taču, intervējot šo cilvēku, runājoties, saproti, ka tas ir tikai burbulis, ko redzam, kurā patiesībā sēž pavisam cits cilvēks.
Tādas pilnīgi citas sajūtas nav bijušas, jo nekad neesmu intervējusi cilvēku, pirms tam neizlasot intervijas ar viņu. Vienīgais cilvēks, par kuru es neko nezināju un intervēju, bija pirms ļoti ilga laika Aivara Lemberga dēls Anrijs. Tā, manuprāt, bija viņa pirmā un vienīgā intervija dzīvē. Un pirms tam man nebija ne mazākā priekšstata par viņu.
Par katru intervējamo savācu mazo dosjē, bet, ja tu intervijā uzdod precīzus jautājumus un seko sajūtām, cenšoties tikt līdz pašam nervam, tad parādās fakti, kas pirms tam nekad nav tikuši minēti.
Un tad no tiem faktiem var būtiski mainīties intervijas gaita. Piemēram, kad intervēju Kristapa Porziņģa brāli Jāni, viņš otrajā sarunā izstāstīja, ka viņu mazākais brālis, kas dzimis pirms Kristapa, traģiski gāja bojā. Kad to uzzināju, intervija kļuva pilnīgi citādāka. Bet nav bijis tā, ka būtu kādā cilvēkā vīlusies, ka viņš sarunas gaitā ir izrādījies pilnīgi citāds, nē.
Bet varbūt vajag izrādīties patiesākiem un tas patiesums būs tas labums, jo no sevis jau neaizbēgsi?
Bet jo patiesāki esam, jo kļūstam vieglāk ievainojami. Mēs baidāmies, ka mūs sāpinās, ja pateiksim kaut ko pavisam godīgu.
Bet daudzās intervijās ir tas patiesums, un tā ir laba žurnālista darba jēga, jo lasītājs lasa un saprot, ka kaut kas pa īstam pateikts, un tas viņā norezonē. Tas rada viļņošanos un pārdomas visos, kas lasa.
Nesen sociālajā tīklā X viena dāma sašuta, ka žurnāla rubrikā “Mēneša izvēle” ar nosaukumu “Sadziedē sirdi”, biji izvēlējusies pārāk dārgu kleitu.
Ja runājam par lietu izvēli “Sadziedē sirdi”, man bija jāizvēlas konkrētas mantas, kas atspoguļo noteiktu emociju. Protams, ka cilvēku var kaitināt kleitas izvēle par 2000 eiro, arī man pašai tādas nav, bet es to zīmola dēļ izvēlējos kā emociju raksturotāju – sarkana un kaislīga, no atbilstoša zīmola. Bet arī šādā situācijā man būtu divas izvēles – ja kleita patīk, uzšuj tādu par daudz lētāku summu, vai arī iegūsti labu izglītību, strādā labi atalgotu darbu un nopērc tādu kleitu! Kāpēc apvainoties par to, ka pasaulē ir kleitas divu tūkstošu vērtībā, ko citi cilvēki var nopirkt? Nu nevajag par to apvainoties!
Mēs sākām runāt par skaistām lietām. Vai atceries savu pirmo rotaslietu?
Vectētiņš, kādreiz vēl mums mazām esot, ar māsu uzdāvināja vienādus mazus dzeltenā zelta gredzentiņus. Tā bija mana pirmā rotaslieta. Tāds mazs vintage stila gredzentiņš, nemaz tik bieži neesmu to nēsājusi.
Un ko visbiežāk nēsā?
Esmu sapratusi, ka man nepiestāv kaklarotas, tās mani aizēno, man nav arī auskaru. Bet man patīk gredzeni un pulksteņi.
Pulksteņi ar smalkiem turbijona mehānismiem, mūžīgajiem kalendāriem?
Man ir Chanel pulkstenis, ko pati sev uzdāvināju Parīzē, Chanel veikalā Vendôme kvartālā. Bet esmu cilvēks, kurš daudz vairāk kolekcionē emocijas, nevis lietas.
