Solvita Kabakova ir foruma Līdere dibinātāja un rīkotāja. Pirms sešiem gadiem aizsāktais vērienīgais projekts šodien ir kļuvis par atpazīstamu zīmolu un ikgadēju tradīciju daudzām tā apmeklētājām. “Arī gudrām, skaistām un spējīgām sievietēm ir nepieciešams iedrošinājums nospraust jaunus mērķus un doties tālāk,” ir pārliecinājusies Solvita.

Solvita, jūs Latvijā ar forumu Līdere aizsākāt jaunu tradīciju. Vai jūs tobrīd nojautāt, ka forums piedzīvos tik lielu apmeklētāju atsaucību un turpināsies ik gadu?

Uzsākot ko jaunu, grūti prognozēt, kā tas attīstīsies, bet, protams, es cerēju, ka šī ideja sievietes uzrunās. Tas bija mans sirds projekts – motivēt un iedvesmot sievietes Latvijā, un sagādāt viņām vismaz vienu dienu gadā, kad justies patiesi laimīgām.

Foruma iecere izdevās – arvien vairāk sieviešu izvēlas to apmeklēt un pamazām šī diena kļūst par otru sieviešu dienu. Tikai atšķirībā no 8.marta, kad sieviete gaida uz citiem, vai viņai kāds atnesīs puķi, forumu sieviete izvēlas un uzdāvina sev pati.

Kā jums šķiet, kas foruma konceptā sievietes uzrunā visvairāk?

Pirmkārt, tā ir diena, kuru sieviete var veltīt tikai sev, viņai ne par ko nav jārūpējas: dalībniecēm ir tikai jāatnāk un jābauda notiekošais. Otrkārt, klausoties lektoru stāstījumos, sieviete var spoguli pavērst pret sevi un sajust to, kāda ir viņas dzīve šobrīd, cik lielā mērā viņa ar to ir apmierināta, kas vēl pietrūkst, lai viņa justos piepildīta visās jomās?

Jūs aktīvi aiciniet sievietes atklāt savus iekšējos resursus un likt tos lietā. Jums pieder vārdi: sievietes Latvijā ir pārmēru pieticīgas.

O, jā! Sievietes joprojām bieži saka: «Ko tad es!». Nepārprotiet mani – mums visām nav jākļūst par vadītājām vai uzņēmējām, bet katrai ir jāieklausās sevī un, ja ir vēlme īstenot kādu lielāku sapni, tas ir jādara. Nav nekā svarīgāka par jušanos laimīgai, ejot savu ceļu. Kad acis mirdz, sievietei veicas un, ja ceļā gadās grūtības, ir vieglāk tikt tām pāri.

Mani bērni man ir vaicājuši, kādu profesiju izvēlēties, lai varētu pelnīt lielu naudu un labi dzīvot. Es viņiem atbildu, ka profesijai nav nozīmes: ja tu būsi ļoti labs tajā, ko tu dari, arī materiālais nodrošinājums sekos.

Bet labs kādā lietā tu vari kļūt tikai tad, ja gūsti baudu no sava darba. Ja tu ik nedēļu gaidīsi, kad pienāks piektdienas vakars, profesionāli nekur tālu netiksi.

Es pietiekoši bieži satieku sievietes, kuras jūtas iztukšotas un nevajadzīgas – tā ir ļoti graujoša izjūta. Tāpēc daļa foruma ir veltīta tieši profesionālās izaugsmes tēmai. Jo pat tad, ja reiz esi izvēlējusies sev atbilstošu ceļu, var pienākt brīdis, kad saproti – attīstības maksimumu konkrētajā jomā vai uzņēmumā esi sasniegusi, bet tev gribas ko vairāk. Ja ir ģimene, atbildība par citiem cilvēkiem, sievietei var būt grūti pieņemt lēmumu profesionālajā dzīvē kaut ko mainīt. Bet… Arī par to mēs runājam – nav jālec aukstā ūdenī bez peldriņķa, tu vari veikt sagatavošanās darbus un lēnā garā tuvoties sava sapņa realizācijai. Tas ir pat jādara, jo nav labi ilgstoši palikt vidē, kurā nejūtamies labi. Tas atņem enerģiju un ir veselībai bīstami.

Bet atgriežoties pie jautājuma par pieticību… Kad Vijai Kilblokai piedāvāja kļūt par Zvaigzne ABC īpašnieci, viņa runāja ar kādu savu draugu un viņam vaicāja, kā viņš domā, vai Vija ir pietiekoši zinoša un kompetenta, lai to uzņemtos? Kad nāk jauni piedāvājumi, šie ir jautājumi, kurus sievietes sev uzdod nepārtraukti. Vijas draugs atbildēja sekojoši:

izej uz ielas un jauno amatu piedāvā pirmajam pretimnākošajam vīrietim. Visticamāk, viņš uzreiz būs ar mieru, tikai lūgs tevi nedaudz uzgaidīt, kamēr aizskries pēc šlipses.

Sievietēm nereti pietrūkst pārgalvības un spējas mesties piedzīvojumā. Mums nez kāpēc šķiet: lai teiktu jaunam izaicinājumam jā, ir jābūt par 130% tam piemērotām un gatavām! Es sievietes gribu iedrošināt sacīt jaunām iespējām jā un paļauties, ka pēc tam izdomāsi, kā ar pienākumiem tikt galā. Ja izjūta saka: es gribu pamēģināt, tad neļauj iekšējai kritiķei šo vēlmi nomākt. Jo tu nekad nezini, kādas durvis jaunās iespējas tev atvērs un kurp tās tevi aizvedīs. Bet pasakot tām nē, tu aizcirtīsi visas durvis un iespējas, kas varētu rasties nākotnē.

Jūs pati esat cilvēks, kas vairumā gadījumu jaunām iespējām saka jā?

Tā tiešām ir un par to man liels paldies jāsaka vecākiem. Esmu augusi vidē, kurā katrs īsteno savu potenciālu. Mana mamma ir skolotāja, arī tētis sākotnēji bija skolotājs, bet vēlāk izvēlējās politiku un kļuva par domes priekšsēdētāju. Līdz ar to uz mani jau kopš bērnības tika liktas lielas ekspektācijas. Ja citi bērni nobastoja stundu, tas nebija nekas īpašs, ja to izdarīju es, par to runāja apmēram tā: mēra un skolotājas meita nobastoja stundu! Man vienmēr bija jāpatur prātā, ka manas rīcības var mest ēnu arī uz citiem cilvēkiem. Bet tam bija savi plusi – tas lika apzināti piedomāt pie tā, ko un kādēļ es daru. Es ļoti labi mācījos – katrs skolotājs bija pārliecināts, ka nākotnē studēšu tieši viņa pasniegto mācību priekšmetu. Man padevās viss un es paļāvos – kur straume mani nesīs, tur es peldēšu. (Smejas)

Tagad redzu, ka patiesi ne vienmēr vajag cīnīties – es raudzījos, kādas iespējas dzīve piedāvā un teicu jā tam, kas manī rezonēja. Jo pats svarīgākais ir justies labi. 

Kad bija jāizšķiras, ko studēt, es izvēlējos LU piedāvāto politikas zinātnes un starptautisko attiecību programmu, kas aptvēra mikro un makro ekonomiku, psiholoģiju, filozofiju, jurisprudenci. Šādi ieguvu daudzpusīgu izglītību. Pēc tam ļāvos plūsmai un tas bija pareizi.

Kāds bija jūsu karjeras ceļš?

Pēc studiju beigšanas darbu man piedāvāja ziņu aģentūra LETA. Sākotnēji strādāju mārketinga nodaļā, tad kļuvu par VIP klientu vadītāju, vēlāk jau par nodaļas un vēl pēc laika arī LETA meitas uzņēmuma (tas specializējās dažādu pasākumu un konferenču organizēšanā) vadītāju. Pateicoties pēdējam darbam, sapratu, ka cilvēku, procesu, projektu vadīšana un konferenču organizēšana ir tas, ko man patīk darīt vislabāk. Tikai bija viens bet… Ja mēnesī tu rīko četras, piecas konferences, no radošuma un gandarījuma pāri paliek ļoti maz – tu nemitīgi dzēs dažādu problēmu radītus ugunsgrēkus. Es no tā ļoti noguru. Es gribēju izveidot kaut ko savu – pasākumu, kura detaļas pārzinātu līdz sīkākajai niansei. Tā dzima ideja par forumu Līdere. Bet pirms tam, lai saprastu tieši kāds būs tā formāts, aizgāju no iepriekšējā darba, man bija nepieciešama pauze.

Paliekot mierā un klusumā, sapratu, ka vēlos īstenot divus lielus sapņus – radīt forumu sievietēm un laist pasaulē savu trešo bērniņu.

2018. gada 18. maijā notika pirmais forums Līdere, savukārt tā paša gada 31. maijā (divas nedēļas pēc pirmā foruma Līdere) piedzima mana jaunākā meitiņa.

Solvita, tas šķiet neticami! Jūsos ir zināma pārgalvība, jo gaidīt bērnu un uzsākt tik lielu projektu, nav vienkārši…

Tagad atskatoties, arī man tas šķiet visai liels neprāts! (Smejas) Bet tobrīd manī nebija ne baiļu, ne šaubu. Turklāt mani ļoti atbalstīja kā tuvie cilvēki, tā kolēģi. Patiesībā grūtniecība sniedza ārkārtīgi atbrīvojošu izjūtu: kad esi stāvoklī, apkārtējie tev piedod visu. Un šķiet: ja iecere par forumu neizdosies, nekas traks! Tas ir citādi, nekā tad, ja tu kā nopietns biznesa cilvēks uzsāc jaunu projektu.

Es foruma rīkošanai piegāju kā skaistam hobijam. Un tas mani izārstēja no perfekcionisma.

Atceros, ka iepriekšējā vakarā pirms foruma atklāšanas pārgurumā domāju: vai vestibilā vāzē ziedi ir sakārtoti tā, kā biju iedomājusies? Vai tualetēs ir salikti smaržu kociņi? Bet man nebija spēka aiziet paskatīties: tātad jāpaļaujas, ka viss būs labi, ka ikviens iesaistītais būs izdarījis visu pēc labākās sirdsapziņas. Reizēm ir ļoti svētīgi nemēģināt kontrolēt pilnīgi visu.

Jums bija plāns B, ja meitiņa nāktu pasaulē pirms foruma atklāšanas?

Arī šai ziņā es paļāvos, ka būs labi. Forums bija noorganizēts un uzrunas vārdus sievietēm es būtu varējusi teikt arī tiešsaistē no palātas.

Kuru jūs sauktu par savas darba dzīves grūtāko periodu?

Vissmagāk ir jāstrādā, uzsākot darba gaitas. Lai tevi pamanītu, jādara ir vairāk, nekā no tevis sagaida. Kad savu vietu jau esi izcīnījusi, daļu pienākumu tu vari deleģēt kolēģiem. Jo augstāk pa karjeras kāpnēm kāp, jo vieglāk kļūst – tu arvien vairāk esi noteicēja pār savu laiku, tu vari izvēlēties ar kādiem cilvēkiem strādāt, kurus pienākumus darīt pašai un ko uzticēt citiem. Bet līdz tam ir jāizaug.

Manā gadījumā sarežģīts bija laiks, kad pirms piecpadsmit gadiem piedzima vecākais bērniņš, mans dēls. Tobrīd biju straujā savas karjeras attīstības posmā un es sapratu: ja tagad sevi veltīšu ģimenei un bērnam, es izkritīšu no aprites un darba jomā man viss būs jāsāk no jauna. Apzinoties realitāti, atsāku strādāt, kad dēlam bija četri mēneši. Bet vienlaikus es biju tik apzinīga mamma, ka divas reizes dienā skrēju pie dēla viņu pabarot un vēl divas reizes pa dienu atslaucu pienu, lai bērniņam arī starp krūts barošanām būtu ko ēst. Tas bija jaunības maksimālisms. Pēc diviem gadiem piedzima mana vidējā meitiņa. Līdz ar to var teikt, ka karjeras un ģimenes dzīves veidošana noritēja paralēli un tas nebija vienkārši.

Dažādos dzīves posmos prioritātes mainās. Kad pasaulē nāca jaunākā meitiņa, es jau biju citā dzīves situācijā un tad ļoti vēlējos pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar savu mazulīti, gribēju dzirdēt viņas pirmos smieklus un redzēt pirmos viņas spertos soļus savām acīm, nevis par tiem dzirdēt no aukles. Katrai sievietei novēlu vismaz ar kādu no bērniem izbaudīt kopā būšanas laiku. Bet no otras puses – ja karjeras izaugsme ir svarīga, un tu jūti, ka šobrīd ir jāpievēršas tai, tad tas ir jādara. Nevienam nav nekādu tiesību tev to pārmest.

Galvenais, lai tu pati ar savu izvēli esi mierā un sevi nešausti. Jo ir skaidrs, ka vienlaikus tu nekad nebūsi vienlīdz laba visās savas dzīves jomās.

Lai sieviete profesijā paveiktu lielas lietas, viņai ir nepieciešama droša aizmugure. Jums tāda bija?

Viennozīmīgi! Mans vīrs joprojām ir mans lielākais atbalsts. Esmu absolūti pārliecināta, ka partnerim ir izšķiroša loma: viņš var tevi celt un var arī gremdēt. Man ir ļoti paveicies. Bet, protams, ka attiecības ir divvirziena ceļš. Jums abiem ir jārūpējas par to, lai otrs justos labi. Ja tu gribi ilgtspējīgas un labas partnerattiecības, tajās ir daudz jāinvestē. Katram ģimenē nepieciešama nedalīta uzmanība, ne tikai bērniem. Tu nevari cerēt, ka savu laiku un enerģiju investēsi bērnos, bet atpakaļ to saņemsi no vīra. Daudzas sievietes ar to grēko. Nē, tev jāpievēršas ir arī vīram!

Ko jūs savā vīrā novērtējāt laikā, kad iepazināties un par ko esat viņam pateicīga tagad?

Es vienmēr esmu bijusi ļoti nopietna, apzinīga, atbildīga meitene. Juris savukārt bija ļoti spontāns. Viņš dienas vidū varēja piezvanīt: «Braucam uz jūru!». Bet man taču darbs, pienākumi… Juris mainīja manas dzīves ierasto kārtību, noorganizēja maģiskus brīžus, piemēram, aizveda uz ezeru, tā krastā jau bija saklāts vakariņu galds ar šampanieti, skanēja mūzika.

Kopā ar viņu nonācu kā citā pasaulē. Tā bija traka iemīlēšanās.

Ar gadiem cilvēki mainās un tagad es Jurī ļoti novērtēju viņa strukturētību. Daudzo kopdzīves gadu laikā abi esam apmainījušies lomām – tagad es esmu kā upe, kas brīvi plūst, bet viņš – mani drošie krasti. Es zinu, ja kaut kas noies greizi, Juris būs blakus, paturēs roku vai iedos salveti, lai varu izraudāties un palīdzēs arī atrast risinājumu.

Jūs abi esat biznesa cilvēki. Kā jūs visu paspējat – audzināt trīs bērnus, parūpēties par savām attiecībām un vēl īstenot katrs savus profesionālos sapņus?

Zinu droši, ka vienam cilvēkam nav jāspēj izdarīt viss, dažādi pienākumi ir jādala. Kad bērni bija mazi, mājas darbus paveicām abi ar vīru. Kopš meita un dēls sāka iet skolā, viņi paši gatavoja brokastis, devās uz skolu. Šobrīd viņi arī uzkopj māju un mazgā traukus. Mēs esam stingri vecāki. Tādi bija arī manējie un viņus tā īsti novērtēju, kad jau pati kļuvu par mammu. Domāju, ka maniem bērniem būs līdzīgs stāsts, jo šobrīd viņi ir pārliecināti, ka visi citi vecāki ir daudz foršāki, jo viņi neko neliek darīt un nenosaka, cikos bērniem ir jābūt mājās. (Smejas)

Mums katru vakaru ir kopīgas vakariņas, kurās katrs pastāstām, kā mums pa dienu gājis un tad bērni drīz vien iet gulēt. Vakars ir laiks, kad varam pabūt kopā un izrunāties ar vīru. Ja dzīvi strukturē, izrādās, ka visam pietiek laika.

Izklausās skaisti. Bet kā jūs tiekat pāri neveiksmēm un grūtiem brīžiem?

Ir ļoti svarīgi neiekrist upura lomā. Izstāstīšu vienu stāstu.

Kad man bija 19 gadu, biju aizrāvusies ar vienu puisi, bet mūsu attiecības izjuka. Es to ļoti pārdzīvoju. Sēdēju savā istabā, logiem priekšā aizvilkusi tumšus aizkarus, klausījos skumju mūziku un ļoti raudāju. Nākamajā dienā istabā ienāca mana mamma un sacīja: “Tev ir pamatots iemesls skumt, bet sarunāsim, ka divas stundas vēl skumsi, bet pēc tam brauksim iepirkties!”

Pēc norunātā laika mamma atkal ienāca istabā: “Ir laiks doties tālāk.”

Mammas padoms man noderējis visu mūžu, tā man ir kā dzīves aksioma: tev ir jāpaskumst par neveiksmi, bet tu nedrīksti iegrimt sevis žēlošanā. Iztaisno muguru, izdari secinājumus un ej tālāk!

Arī jūsu āriene izstaro izjūtu, ka jūs zināt, ko gribat no dzīves: jūs neko neatstājat pašplūsmā, vienmēr esat skaisti saposusies. 

Vizuālais tēls man ir ļoti svarīgs – tas, kā mēs izskatāmies, ir cieņas jautājums kā pret sevi, tā citiem. Un, ja reiz mums ir palaimējies piedzimt par sievietēm, to vajag izmantot! Pārsvarā manā garderobē ir kleitas un svārki. Ja esmu uzvilkusi skaistu kleitu, ausīs ielikusi auskarus un apāvusi augstpapēžu kurpes, es sevi redzu un jūtu pilnīgi citādi. Jo labāk jūties, jo augstāka ir pašapziņa!

Lai cik skaista ir mūsu dvēsele, āriene ir tās rāmis. Ja skaistas gleznas rāmis būs nodilis vai nekāds, tas taču mainīs kopējo izjūtu par mākslas darbu! Līdzīgi ir jāraugās arī uz cilvēku.

Man ir svarīgi, ko es valkāju – kādu apģērbu un arī rotas izvēlos. Uzskatu, ka rotas ir tērpa un personības papildinājums. Caur tām tu vari parādīt, cik radoša vai strikta konkrētajā situācijā esi.

Domājot par ārieni, man tuva ir atziņa, ka ik dienu ir iespējams uzburt svētkus ar to vien, ka ieskaties spogulī un konstatē: tev patīk tas, ko tu redzi.