Tankredi Pizzo ir itāļu inženieris, kurš pārstāv savu vecāku dibināto itāļu juvelierkompāniju Leo Pizzo. Sarunā ar Grenazine viņš uzsver, ka arī juvelieri rada mākslu un atceras kādu gadījumu no kompānijas darba dienas, kad dizaineris datorā izveidojis perfekti simetriskus auskarus, kurus varēja atdzīvināt tikai tēva iejaukšanās ar roku darbu. Jo dators ir tīrā matemātika, bet juveliermāksla ir arī sajūtas, kaislība, saka Tankredi.
Sāksim ar ļoti vienkāršu jautājumu – kā sievietei sev izvēlēties vispiemērotāko dārgakmeni?
Manuprāt vislabākais veids būtu pievērst uzmanību tā mirdzumam un materiālam. Kompānijā Leo Pizzo izmantojam briljantus, lielu uzmanību pievēršot to slīpējumam, krāsai un kvalitātei. Slīpējums ir ļoti svarīgs, ja tas dārgakmenim nebūs pietiekami labs, nebūs laba simetrija, tam nebūs tāds mirdzums, kāds tas ir regulāras formas briljantiem.
Bet kā ar krāsainajiem dārgakmeņiem?
Ar krāsainajiem dārgakmeņiem ir ļoti sarežģīti. Šajā jomā viss atkarīgs no sajūtām. Mēs izmantojam krāsainos dārgakmeņus, kuri nav, ja tā varētu teikt pienaini. Piemēram, smaragdi no Brazīlijas, Kolumbijas vai Zambijas, tie visi ir brīnišķīgi, bet mēs dodam priekšroku tieši Zambijas smaragdiem, jo tie ir viskristāliskākie, kamēr Kolumbijas un citu reģionu smaragdi būs pienaini. Viss atkarīgs no gaumes. Jāsaprot, ka krāsaino dārgakmeņu jomā nav ieviesta tāda klasifikācija kā briljantiem. Tāpēc viss atkarīgs no pieredzes. Ir burtiski jāstudē, jāpēta tūkstošiem dārgakmeņu, lai saprastu, ko tu vispār meklē, kurš akmens ir vislabākais, vispiemērotākais tavai iecerei.
Jūsu kompānijas mājas lapā ievēroju kādu fotogrāfiju ar mikroskopu. Vai tā izgudrošana juveliermākslā radīja tikpat lielu revolūciju kā medicīnā?
Mikroskopu izmanto, lai dārgakmeni pēc iespējas precīzāk un labāk iestiprinātu pamatnē. Agrāk mēs izlīdzējāmies ar aci vai lupu. Šodien izmantojam mikroskopu, jo strādājot ar to, darbu var paveikt daudz vieglāk, pārmēru nenoslogojot acis.
Kad iepērkat lielāku dārgakmeņu partiju, vai visus pārbaudāt ar mikroskopu vai lupu?
Ar lupu. Jo gan mans tēvs, gan es dodu priekšroku lupai. Ar to pilnīgi pietiek.
Jums ir tā paša lupa, ko izmantoja jūsu tēvs?
Nē, nopirku jaunu (smejas). Man gan ir arī mikroskops, bet to izmantoju, kad veicu dārgakmeņu klasifikāciju. Piemēram, kad pētām dārgakmeni ar lupu un neesam īsti pārliecināti, vai tas atbilst mūsu standartiem.
Sakiet, kādi dārgakmeņi tagad ir modē?
Spriežot pēc pārdošanas datiem, vispieprasītākais ir zilais safīrs, zaļais smaragds un sarkanais rubīns. Šodien vērojams arī pieprasījums pēc Paraibas turmalīna un tanzanīta. Tanzanīts izskatās kā safīrs, tumši zils, bet ar violetu efektu iekšienē. Pēc klasifikācijas tie ir pusdārgakmeņi, bet ārkārtīgi reti sastopami, tāpēc ļoti dārgi. Dārgāki pat par briljantiem.
Kāds ir jūsu iecienītākais dārgakmens?
Laikam jau safīrs, jo mana mīļākā krāsa ir zilā. Un arī tāpēc, ka esam iecienījuši kristāliskus akmeņus, tīrus. Smaragdi, rubīni arī nenoliedzami ir skaisti, bet tie ir mīksti, mēdz absorbēt sviedrus, kas var akmeni sabojāt. Tāpēc mēs pircējiem vienmēr rekomendējam pievērst uzmanību šim aspektam.
Kā jūs kompānijā Leo Pizzo smeļaties iedvesmu jaunām kolekcijām?
Visas kolekcijas radītas pateicoties manam tēvam Leoncio jeb Leo. Iedvesma? Dzīve, pieredze. Manam tēvam un manai mātei, kura arī strādā kompānijā, ļoti patīk māksla, arhitektūra, glezniecība. Viss radīts, iedvesmojoties no šīm jomām. Idejas jau var rasties visdažādākajā veidā, arī nedēļas nogalēs braucot uz jūru vai apmeklējot kādu vēsturisku pilsētu. No pamatidejas rodas dizains un tad jau sākas kolekcijas radīšana. Tēvam ļoti patīk puķes. Vecāki dzīvo ļoti jaukā villā ārpus Valencas, viņiem ir liels dārzs ar puķēm. Pirms vairākiem gadiem viņš ierosināja izveidot kolekciju, kas ir viena no mūsu ikoniskākajām kolekcijām, kuras vadmotīvs ir ziedi.
Vai par dārglietām runājat arī pusdienojot?
Diemžēl jā (skumji pasmaida).
Kāpēc diemžēl?
Jūs iedomājaties, ja kompānija ir ģimenes bizness. Mana māte un tēvs ir kompānijas dibinātāji, tajā strādā arī mans brālis un māsa. Mēs katru dienu satiekamies birojā, runājam par projektiem. Nedēļas nogalēs visi sapulcējamies pie vecākiem, ēdam kopā pusdienas, vakariņas. Un vienmēr, kad runājam par vispārīgām lietām, piemēram, kaut vai par laika apstākļiem, vienalga beigās nonākam pie biznesa. Mana sieva tādos brīžos nudien nav priecīga.
Tā kā Valencā daudzi iedzīvotāji nodarbojas ar zeltkaļa arodu, piekopj juveliermākslu, domāju, ka viņu ģimenēs arī runā ne tikai par laika apstākļiem.
Tā varētu būt (smejas), jo Valenca ir maza pilsētiņa Itālijā, Pjemontas vidienē, tajā dzīvo aptuveni 20 000 iedzīvotāji. Aptuveni stundas brauciena attālumā atrodas Milāna, Dženova. Pirms Otrā pasaules kara tās iedzīvotāji nodarbojās ar apavu izgatavošanu, bet pēc kara situācija mainījās, jo kļuva populārs zeltkaļa arods, juvelierlietu izgatavošana. Šodien Itālijā ir trīs apgabali, kuros nodarbojas ar juveliermākslu: Valenca, Vičenca un Areco. Ja pirmajās divās vairāk izmanto roku darbu, Areco – tā dēvēto machine jewelry – tiek izgatavotas ķēdītes un cita veida priekšmeti, kur roku darbu aizstāj dažādas iekārtas.
Valenzā aptuveni 80% no iedzīvotājiem iesaistīti šajā biznesā. Kafejnīcās vai restorānos pusdienojot, itin bieži mēdzam sastapt savus konkurentus, bet esam ļoti draudzīgi. Vienmēr aprunājamies par to, kā iet biznesā, kas jauns, par visu ko. Tas noteikti izklausās jocīgi, vai ne?
Te varētu paironizēt un teikt, ka runājat par to, ka jaunieši šodien vairs nav tādi kā agrāk, ka agrāk zāle bija zaļāka.
Šodien jaunieši vairāk fokusējas uz ceļošanu, mobilajiem telefoniem, auto, tāpēc gribētu, lai viņi saprastu, ka arī juvelierlietas ir vērtība. Jo šī pasaule nesastāv tikai no zeltlietām vai dārgakmeņiem, tā ir balstīta uz vērtībām, inovācijām, radošumu. Vērtības, kas nenovecos rītdien, atšķirībā mobilajiem telefoniem, kad katru gadu pircējiem tiek piedāvāts jauns modelis. Jo gredzenu vai kaklarotu varēs nēsāt arī pēc desmit vai piecdesmit gadiem. Turklāt juvelierlietas nav kaut kāda ekstra.
Tādēļ mēs savā kompānijā uzskatām, ka mums jaunākajai paaudzei jāsniedz vēstījums, ka juvelierlietas nav domātas tikai vecākajai paaudzei, ka tās ir investīcija, veids kā izbaudīt dzīvi, kaut kas unikāls.
Kas šajā jomā varētu mainīties, piemēram, pēc piecdesmit gadiem?
Manuprāt varētu runāt par to, ka būs kompānijas, kuras pārdos tā dēvētās entry level juvelierlietas, sudraba izstrādājumus, un šāda veida darījumi notiks ļoti ātri – pircējs ienāca, ieraudzīja, nopirka, pirkumu iesaiņoja un uz redzēšanos. Un tad būs kompānijas, kā Grenardi, kuras pārdos augstā gala juvelierizstrādājumus. Tu ierodies, tevi sagaida, pacienā ar kafiju. Attieksme. Tā es aptuveni iedomājos, kā varētu mainīties juveliermākslas izstrādājumu pārdošana.
Tagad, kad sarunājamies, ir ziema. Noteikti, ka slēpojat. Varbūt ir jāizgrezno ar dārgakmeņiem slēpes?
Nezinu gan (smejas). Bet man ir viens cits stāsts, kuram ir neliela saistība ar sniegu. Kompānijā Leo Pizzo sāku strādāt pēc tam, kad universitātē ieguvu inženiera grādu. Mana draudzene, kura tagad ir mana sieva, palūdza, lai izveidoju dizainu viņas gredzenam. To radīju, iedvesmojoties no sniega pārslas formas. Tas bija mans pirmais dizaina eksemplārs.
Varbūt šodien daudzus radošos darbus iespējams uzticēt tikai mākslīgajam intelektam?
Mums ir mikroskopi, datori, 3D drukas iekārtas, izmantojam vismodernākās tehnoloģijas, ar tām lietas var radīt lietas ātrāk, precīzāk. Bet ir kaut kas, ko datori nespēj. Lūk, jums, viena situācija! Manam tēvam bija ideja radīt jaunus auskarus. Mūsu kompānijas dizaineris Rikardo, ievērojot viņa vēlmes, datorā izveidoja labā un kreisā auskara maketu, pēc tā tika izgatavoti prototipi. Kad tie bija gatavi, ar tēvu aplūkojām tos un saprotam, ka kaut kas nav OK, bet mēs īsti nevaram aprakstīt vārdos, kas tieši. Skatāmies viens uz otru un saprotams, ka kaut kas nav. Viss ir tik perfekti simetrisks, ka bija nepieciešama tēva “iejaukšanās” ar roku darbu, lai auskarus padarītu “skatāmākus”, dzīvākus, ar dvēseli. Jo dators ir tīrā matemātika, nepieciešams pievienot arī kaut ko no cilvēka.
Juveliermāksla nav tikai matemātika, tās ir sajūtas, kaislība. Mākslu jūs arī nevarat izskaidrot ar vārdiem.
Pie skaistas gleznas jūs apstājaties un saprotat, ka ir īstā. Tā arī ar juvelierizstrādājumiem. Galu galā tā arī ir viena no mākslas formām.
