Una Ulme ir mediju un modes cilvēks. Vairāk nekā desmit gadus strādājusi par žurnālisti LTV ziņu raidījumā “Panorāma”, bijusi žurnāla “Pastaiga” skaistuma redaktore, pirms pieciem gadiem izdevusi grāmatu “Skaistumam nav gadu”, influencere, bet pašlaik kopā ar dzīvesbiedru Gaiti Burbu vada dzīvesstila restorānu un austeru bāru “Buržujs” un veikalu “iDille”.
Ar Unu sarunājos laikā, kad viņa atrodas retrītā, kas tagad ir kļuvis teju par modes lietu, no otras puses atgūšanās no ikdienas nepieciešama ikvienam kaut vai tāpēc, lai vēlāk, kad atkal esam spiesti ienirt ikdienas straumē, mums jābūt tādā formā, lai ārējās vides faktori neizsistu no ierindas, lai mēs spētu neuzvilktos par sīkumiem un lietām, kuras nav iespējams ietekmēt.
“Jo, ja tev nebūs noturība pret ārējiem faktoriem, tu nevarēsi realizēties arī savā fiziskajā dimensijā,”
viņa saka un atzīst, ka reiz pat ar ikvienu savas esamības šūnu piedzīvojusi to, ko dēvē par nonākšanu dzīves zemākajā punktā.
Lūdzu, paskaidro, kas ir dzīves zemākais punkts?
Biju izšķīrusies, paliku bez materiālā nodrošinājuma, bez drošības sajūtas, ko var sniegt vīrietis blakus. Un brīdī, kad atrodies šādā situācijā, tev ir divi scenāriji. Tu vari sabrukt, turpināt sevi žēlot, jo, protams, visiem ir sevis žēl. Tu vari visu ko vainot, jo (un) sākotnēji liekas, ka vainīgi ir visi citi, ne jau tu. Īsāk sakot, tu vari tikai regresēt. Taču tā nebūs izeja. Otrs variants ir attīstīties. Lai to paveiktu, tev jāatbild uz ļoti daudziem jautājumiem, tostarp arī eksistenciāliem, ne vienmēr patīkamiem. Daudziem cilvēkiem šāds brīdis iestājas, kad noticis kas traģisks, piemeklējusi smaga slimība. Salīdzinājumā ar citiem, mans gadījums, kad vajadzēja atjēgties, lai saprastu, ka nevaru dzīvot pa vecam, ka dzīve tevi nosviedusi zemākajā punktā, vispār bija nieks. Tas bija signāls, ka kaut ko dari nepareizi.
Un tad meklē atbildes, kāpēc tā ir, un kas tad ir tas, ko patiesībā vēlies no dzīves. Un tad arī var sākties lielās pārmaiņas. un daudzi cilvēki tad maina visu ko savā dzīvē.
Ik pa laikam nākas dzirdēt, ka vajag izkāpt no komforta zonas, bet, vai nav tā, ka ikviena nākamā dzīves diena reizēm nav kā izkāpšana no komforta zonas, jo pasaule šodien ir tik neparedzama, tik maz ko iespējams paredzēt, kontrolēt.
Zini, kā ir ar kāpšanu no komforta zonas. Manā uztverē, kad nobriedušas pārmaiņas, tad nepieciešams izkāpt no komforta zonas, lai kaut ko savā dzīvē mainītu. Savukārt tad, kad dzīve iet pa pareizo gultni, tad es gribētu lietot terminu – ir jāpaplašina komforta zona. Nav obligāti visu laiku sevi izaicināt, jo tas tomēr ir papildus stress un – jautājums, vai man to vajag.
Taču es visu laiku raugos, lai neieslīgtu savā komforta labsajūtā un dzīve neietu pa apli. Vajag, lai tā ietu pa spirāli uz augšu, jo aplis – tā ir rutīna.
Tad to var dēvēt par “Murkšķa dienu”, bija tāda filma.
Tieši tā, kolosāla filma, ļoti daudz reižu esmu to noskatījusies. Kad dzīve iet pa apli, man tā kļūst neinteresanta un sāk kļūt garlaicīgi. Tad meklēju jaunus veidus, ceļus, lai man atkal kļūtu interesanti un tad es savu komforta zonu cenšos paplašināt – ko jaunu mācoties, aizbraucot ceļojumā. Mana pēdējā pieredze bija neplānots desmit dienu ceļojums ar draudzeni uz Maroku. Rezultātā paliku tur pusotru mēnesi. Toreiz bija tā, ka mani pārņēma tāda kā iekšējā sajūta, ka sapratu, ka man jāpabūt vienai. Tikai ar sevi. Vīram piezvanīju un pateicu, ka atpakaļ nebraukšu. Viņš prasa, kad braukšu? Atbildēju, ka nezinu. Kad jutīšu vajadzību atgriezties, tad atgriezīšos, bet tikai tad, kad būšu sapratusi, kas ir iemesls, kāpēc man jāpabūt vienai. Tas man bija emocionāli ļoti grūts periods, bet caur to izsāpēju savas vecās traumas, ko nevarēju izdarīt ikdienas skrējienā, komunicējot ar citiem. Manas traumas bija kaut kur nobāztas. Kā skapī kaut ko noliec un aizmirsti. Kad izvelc, tad ar šausmām secini, ka tā sabojājusies.
Tas ir dīvaini, jo tad, kad cilvēks ir ārpus savas ierastās vides, tad viņam ieslēdzas tāds kā izdzīvošanas režīms, kurā viņš domā par pavisam, ko citu.
Gribēju saprast, ko esmu sevī iekšā turējusi un no tā atbrīvoties. Kad izvelc no skapja aizmirsto, bet nevajadzīgo lietu, tu jau neliksi to atpakaļ. Man vajadzēja to izdarīt, lai kļūtu vieglāk. Marokā katru dienu notika visādi brīnumi, visādas zīmes, grūti izskaidrojamas lietas. Tas parādīja, ka esmu uz pareizā ceļa un man nevajadzēja iegūt baigās atbildes, baigos secinājumus, man vienkārši vajadzēja to visu izsāpēt, izdzīvot to, kas nebija līdz galam izdzīvots un tad varu doties tālāk, lai tas man nevelkas līdzi kā vezums. Savā ziņā tā bija arī kā izkāpšana no komforta zonas.
Saki, vai skatoties uz svešām ainavām, tas palīdzēja, kādi jauni rituāli izveidojās, domājot par savām problēmām?
Rūpējos par Marokas kaķiem, baroju vietējo kaķu koloniju. Jā, daudz braukāju apkārt, likās tagad būšu viena, ļaušos katrai dienai, ar mani notiks tādi piedzīvojumi, satikšu dažādus cilvēkus. Bet es pati nodefinēju, ka man vajag palikt ar sevi, vispār ne ar vienu neiepazinos. Lai kur ietu, kur brauktu, man bija tāda sajūta, ka esmu tāda kā neredzama. Lūdzu, tu gribēji būt viena, tu esi arī viena. Principā visu šo laiku es Maroku vēroju tā kā no malas, bet īsti tur iekšā nebiju. Es nebiju apritē, komunikācijā, man nebija kaut kādi piedzīvojumi. Bet man visu laiku bija tāds iekšējais darbs ar sevi. Līdz ar to vide zaudēja savu nozīmi, nebija svarīgi, kur tas būtu noticis.
Ja tev vajadzētu būvēt sev māju, kāda tā būtu?
Tādu, kurā ir ļoti daudz logu. Manā dzīvē noteikti būs tāda māja mežā, tādas bieži esmu redzējusi sociālajos tīklos, un tādas ieraugot, kaut kas manī novibrē.
Kad no rīta piecelies, no meža tevi norobežo tikai caurspīdīga stikla siena.
Saprotu, ka no praktiskā viedokļa tas būtu grūti kopjams, bet man ir svarīga sajūta, ka esmu kontaktā ar dabu.
Pieņemsim, Marokā biji tik ilgi viena, bet sasaistot to ar sekotāju skaitu, kas ir aptuveni 18 000, tad tev nepietrūka publikas uzmanības?
Tieši Marokā man bija visvairāk laika dalīties ar saviem sekotājiem par saviem pārdzīvojumiem. Tieši par savu procesu. Man tur viss ir atstāts atsevišķā failā kaut vai man pašai, lai atcerētos, kas ar mani notika, jo es katru dienu veidoju rezumē un katru vakaru kaut ko pateicu par šo dienu un man šķiet, ka tajā laikā man bija vislabākais kontakts ar maniem sekotājiem, jo ikdienā es nemaz tā pārāk nedalos ar saviem pārdzīvojumiem.
Tas bija laiks, kad biju kā kaila savu sekotāju priekšā un biju absolūti atklāta.
Nekad dzīvē neesmu bijusi tik atvērta galvenokārt pret svešiem cilvēkiem, kā toreiz.
Bet tas jau nozīmē, ka tad biji arī ievainojamāka.
Jā, protams. Tfu, tfu, tfu, bet mani neviens neievainoja (smejas).
Taču cilvēki reizēm ir ļoti nenovīdīgi un reizēm var saņemt tādas vēstules ar tādu naidu, ka nesaproti, no kurienes tas viss rodas?
Nekad mūžā man neviens nav neko naidīgu uzrakstījis. Man ir bijušas pāris anonīmas vēstules, kurās aizrādīts par manu ķermeni, kaut kādas replikas, bet, goda vārds, man nekad neviens heiteris nav rakstījis.
Tas laikam Latvijas influenceru vidē ir kas nebijis.
Tiešām, tas tā ir. Varbūt es piesaistu tos cilvēkus, kuri jūt nepieciešamību būt ar mani, tāpēc, ka es viņus piesaistu kādā pozitīvā aspektā. Varbūt tāpēc es tik komfortabli jūtos Instagram vidē.
Kā tas nākas, ka šodien daudzi jauni cilvēki cenšas sevi reklamēt sociālajos tīklos, cenšoties kļūt populāri. Bet popularitātei taču ir arī savas ēnas puses un tu kā žurnāliste par to arī kaut ko varētu pateikt.
Zini, kā ir ar popularitāti, to var iznest tikai nobriedis cilvēks, nobriedusi personība. Tad, kad es strādāju Panorāmā, man vēl nebija 30, kad jau biju uzmanības centrā, kad biju kadrā, un, ja tāds cilvēks ar savu nenobriedušo prātu iedomājas, ka esi kaut ko dižu paveicis dzīvē… Tu patiesībā esi kā tāds mazs zvirbulis ar sabozušos spalvu, bet viens ar tādu mazu akmentiņu tev iemet…
Jo tev nav nekā apakšā, uz kā esi uzbūvējis savu popularitāti, nav tā bāze, tāpēc tevi arī var tik viegli ievainot.
Tāpēc es domāju, ka tiem jauniešiem, kuri paceļas popularitātes spārniņos un brīdi palidinās, viņi ļoti izjūt ēnas pusi, bet tas ir tieši tāpēc, ka patiesībā tev ir ļoti daudz pie tā jāstrādā, un tas veido tavu pieredzi. Bet augstprātība, jāsaka, ir neatņemama popularitātes sastāvdaļa, kurai kaut kādā posmā, īpaši, ja esi nenobriedis, noteikti būs jāiziet cauri. Un es jau nenoliegšu, ka arī es tai izgāju cauri. Es esmu par to daudz runājusi un minējusi savā grāmatā, ka es vairs negribētu atgriezties tajos gados un tajās sajūtas, liekas, ka man nepatīk tā Una.
Kad to saprati?
Es pat nezinu, grūti nodefinēt vienu brīdi, bet man šķiet, ka visa tā mana augšupeja, viens dzīves cikls, kurā bija tā Una, tā slavenība, tā augstprātīgā un ārišķīgā, man patika visu izrādīt uz āru, man bija svarīgs viss šis te ārišķības materiālais aspekts. Un, kad es to visu zaudēju, tad pilnīgi loģiski likās, ka tev to atņem, jo tu to neesi nopelnījis. Pa godīgo. Un tad arī sāc visu pārvērtēt, saprast un kad sākas nākamais posms, tad kā Fēnikss no pelniem atdzimsti un, paskatoties atpakaļ, nodomā – kādas šausmas.
Paldies Dievam, ka ar mani tas notika, jo es varbūt būtu turpinājusi tā dzīvot, tādā sevis pašas uzbūvētā ilūziju pasaulē.
Kurai vispār nav pamata. Kā trīs sivēntiņu trauslās būdiņas.
Bet maz jau cilvēki reflektē, kad viņi ir zemākajā, kad augstākajā punktā, ka viņi saprot, ka viņiem patiesībā vajag ļoti maz, lai būtu normāli, varbūt pat viņi vispār nedomā par normalitāti, bet kaut kādu dabisko instinktu apmierināšanu – kebabs un televizors…
Varbūt citiem cilvēkiem dzīve visu laiku ir līdzsvarā? Viņiem viss ir baigi forši. Vislabāk ir dzīvot pa spirāli, kad tā vienmērīgi, bet visu laiku pacelies.
Principā man balanss visās dzīves jomās ir absolūta prioritāte, man nebūs neviena dzīves joma, kura man būs absolūti galvenā, es vienmēr raudzīšos, lai kaut ko neatstātu novārtā, lai neziedotos kaut kādai vienai jomai, aizmirstot pārējo.
Tad nebūs arī ir šie augšā un lejā, bet ja mēģini visas dzīves jomas sabalansēt, un domāt primāri par sevi, šis man dzīves izaugsmē bija grūtākais jautājums – likt tomēr sevi pirmajā vietā. Jo mēs esam audzināti tā, ka visu citiem, mamma tētim, atnāk ciemiņi – visiem tas labākais, bet mums – kas pāri paliek.
Tas ir no sērijas, ka tie, kas šodien grib glābt vaļus, drusku melo, jo jāsāk ar sevi, vai ko varam izmainīt pasaulē?
Nujā, kaut kādā ziņā jā, bet man arī dzīvnieku aspekts ir ļoti būtisks. Ja es esmu sakārtojusi savu dzīvi vai savas finanses tā, ka varu jau sniegt kādu atbalstu dzīvnieku glābšanai, tad tas ir jēgpilni. Tas patiesībā ir vienīgais, ko es varu izdarīt, es nevaru adoptēt visus patversmju kaķus vai suņus, bet es varu kādā citā veidā palīdzēt, un to varu tikai tad, ja būšu pati sakārtojusi savu dzīvi. Un tad man arī atliks laiks un resursi, lai glābtu kādu citu, nevis otrādi.
Vai Marokas kaķi atšķīrās no Latvijas sugas brāļiem?
Viņiem ņaudēšanas tonis ir pilnīgi citādāks, ņaud tādā smalkā balstiņā.
Un cik to kaķu bija, kurus baroji?
Tajā punktā pie viena veikala, kur es viņus regulāri gāju barot, bija kādi desmit. Divi bija pie maniem apartamentiem, kur dzīvoju Agadirā. Man vienmēr somā bija konservi, jo visur, kur gāju, vienmēr pa ceļam gadījās kāds kaķis, kuru jāpabaro.
Tev bija izdomāts kāds savs vārds Marokas kaķiem?
Visus mazos kaķīšus, kuri bija pie mājas, dēvēju par blusām (smejas).
Tāds nenopietns un nopietns jautājums? Kas ir pats galvenais, ko esi sapratusi par dzīvi?
Jādzīvo sev, lai cik tas neskanētu egoistiski. Ja tu būsi laimīgs, tad visi tavi apkārtējie būs laimīgi. Un tas ir tas, ar ko īpaši sievietēm ir grūti, sevišķi ģimenes kontekstā, ka gribas dot, parūpēties. Iepriekšējā gadā biju vienā retrītā, kur vienā prakses daļā mēs tā kā dodam otram, pēc tam mēs ņemam. Zini, kas lielākajai daļai bija visgrūtākais? Sākās raudāšana un ļoti emocionālas traumas parādījās, ka cilvēks neprot saņemt. Tā kā neērti, bet dot, jā, lūdzu, tad es jūtos tik priecīgs un lepns, ka es tagad esmu kādam spējusi iedot, vēl paslavēju sevi par to. Bet tas, ka man ir jālūdz palīdzība, tad mēs to nevaram, tad sākas pārmetumi, nu, kā tad es tā, kādu vēl apgrūtināšanu.
Bet patiesībā arī ņemšana ir svarīga, ja tu nevari paņemt no otra cilvēka, kā tu varēsi paņemt no dzīves to, ko tā piedāvā un piedāvā nepārtraukti visādu iespēju.
Taču mums tās jāprot paņemt. Ja nesaņemsi, tad nekā nebūs.
Bet tas nav saistīts ar zemu pašapziņu – nu, ko tad es, ko tad es?
Zema pašapziņa ir audzināšanas jautājums, kāda bijusi tava bērnība, pusaudža gadi. Es arī esmu bijusi cilvēks ar zemu pašapziņu, ne velti man vajadzēja visu ārējo aizsargbarjeru, jo tādā veidā uzcēlu sev aizsargsienu, lai gan patiesībā aiz tās slēpās bailīgs skuķēns, kurš nemaz negribēja līst no turienes ārā. Tā jau arī ļoti daudzi cilvēki nodzīvo dzīvi – maskējot to zemo pašapziņu. Tev ir visādi veidi, kā to nomaskēt, izliekoties, ka ar mani viss ir kārtībā. Un tad jau rodas ļoti daudz problēmu, jo šādiem cilvēkiem ar zemu pašapziņu trūkst empātijas, ļoti viegli var aizskart citus. Tādi mani novērojumi.
Kāda nākamā grāmata, ko raksti?
Strādāju pie vairākiem projektiem, bet man ir šobrīd tāds periods dzīvē, ja iesāku ko darīt, bet jūtu, ja kļūst garlaicīgi un saprotu, ka šis nav mans, sāku prokrastinēt un jūtu, ka no tā vairs negūstu prieku vai iestrēgstu, labāk meklēju ko citu. Tāpēc man ir vairākas lietas bijušas, ko esmu iesākusi, bet neesmu novedusi līdz galam. Un baigi par to nepārdzīvoju, jo zinu, ja būšu kādā lietā ar sirdi un dvēseli, tad viss notiks ļoti ātri un jūs par to arī uzzināsiet. Bet pagaidām turos pie tā, ka ļauju notikt visam bez sevis mocīšanas. Es beidzot esmu iemācījusies neizdzīt, saudzēt sevi un visā ko daru, skatos, lai tas nāk viegli, nevis, ka izvairos no piepūles, bet lai būtu viegluma sajūta. Lai no rīta atveru acis un ir sajūta, ka gribu šo lietu darīt.
