Vita Liberte ir juriste, nodokļu un finanšu konsultāciju uzņēmuma BDO partnere. Arī Laikmetīgās mākslas centra KIM? padomes locekle un fonda VV Foundation izveidotāja. Kopā ar dzīvesbiedru ir radījuši Mākslinieku rezidenču centru PaiR Pāvilostā, kur mākslinieki, filozofi, zinātnieki var netraucēti strādāt, bet interesenti apmeklēt arī kvalitatīvas mākslas izstādes. Vita ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurā labi sadzīvo strukturēts mērķtiecīgums un radoša brīvība.
Jauno gadu tradicionāli cilvēki sāk ar tālejošu mērķu nospraušanu, taču vairums jau pēc pāris mēnešiem secina: īstermiņa vilinājumu bijis tik daudz, ka mērķi ātri vien ir izčākstējuši. Kā jums ir izdevies savas ieceres novest līdz galam un neapstāties pusceļā?
Arī man ik pa laikam ceļā gadās kāds vilinājums, tomēr… Es domāju, ka mēs katrs jau piedzimstam ar noteiktu īpašību komplektu, arī apstākļi, kādos augam, mūs veido. Man ir raksturīgi dzīvi plānot un pie šī plāna turēties. Īpaši agrā jaunībā es skaidri zināju, kur vēlos nokļūt – to ļoti detalizēti izsapņoju. Bet tā jau ir jebkuram cilvēkam – lai mēs kaut kur nonāktu, mums vispirms ir jāzina, ko vēlamies un jāspēj to arī iztēloties. Zinātniski ir pierādīts: domājot par nākotni, cilvēks spēj konkrētus scenārijus materializēt. Tāpēc taisnība ir teicienam: ar savām vēlmēm ir jābūt uzmanīgiem! (Smejas)
Jums noteiktu vēlmju piepildījums ir nesis arī vilšanos?
Jā, tās ir vēlmes, kas bijušas saistītas ar materiālo labumu gūšanu. Šajā gadījumā vilšanās ir neizbēgama, jo, pirmkārt, materiālu mērķu sasniegšana nespēj radīt pastāvīgu laimes izjūtu ilgtermiņā un, otrkārt, tie faktiski nekad nav piepildāmi: tu arvien vari vēlēties vairāk. Lai rastu piepildījuma izjūtu, ir jāmeklē kas fundamentāli cits.
Man ļoti patīk mans darbs, tomēr es jutu, ka tikai ar panākumiem karjerā man arī ir par maz.
Kur jūs atradāt dzīves piepildījuma izjūtu?
Es vienmēr esmu bijusi saistīta arī ar mākslas pasauli, bet jau vairākus gadus ļoti apzināti darbojos šajā virzienā. Man tas palīdz izpaust radošumu un domāt plašāk – ārpus rāmja, kas raksturīgs manai profesijai. Kopš ar dzīvesbiedru (arhitekts Vilnis Štrams – aut.) nodibinājām VV Foundation, mēs meklējam jaunus virzienus, kā atbalstīt māksliniekus. Šogad uz Latviju aicināsim kuratorus, kolekcionārus un mākslas kritiķus no dažādām pasaules valstīm, jo lai mākslinieki varētu piedalīties starptautiskās izstādēs, par viņiem ir jāuzzina. Latvijā diemžēl šāda prakse ir mazattīstīta.
Trešo gadu organizējam arī jauno mākslinieku balvu. Katru gadu izvēlamies vienu uzvarētāju, bet šogad sešiem finālistiem dosim iespēju veidot izstādi Mākslas akadēmijai piederošajās Pilot telpās. Arī mūsu izveidotajā rezidencē PaiR, kas kopumā izveidota, lai mākslinieki, zinātnieki, filozofi un citi radošie profesionāļi varētu netraucēti klusumā strādāt, vienu telpu tomēr esam atstājuši publiski pieejamu – šeit rīkojam izstādes.
Būt klātesošai mākslas procesiem – mani tas ļoti piepilda. Man pat bail iedomāties, kāda būtu pasaule, ja mākslas nebūtu.
Jūsu izveidotais Mākslinieku rezidenču centrs arī ir vērienīgs projekts – jūs pilnībā atjaunojāt vēsturisku ēku Pāvilostā.
Mēs ar dzīvesbiedru Pāvilostā dzīvojam jau septīto sezonu. Cik vien bieži varam, tur cenšamies būt, jo tā ir fantastiska vieta, kur nonākt citā izjūtā, kas ir ārpus ikdienas skrējiena. Bet, ja mums kaut kas šķiet vērtīgs, tad ar to gribas arī dalīties. Kādā rītā mums ienāca prātā doma par rezidences veidošanu radošiem cilvēkiem. Bet, kad tu sāc par kaut ko intensīvi domāt, iespējas atnāk. Tā pie mums nonāca ēka. Celta 1901.gadā, tā bija katastrofālā stāvoklī un mājā nebija ne kanalizācijas, ne apkures sistēmas. Mēs to iztīrījām, atjaunojām, padarījām piemērotu dzīvošanai. Pašlaik ēka tik organiski iekļaujas apkārtējā vidē, ka šķiet: tādai tai vienmēr bija jāizskatās. Jau otro sezonu šeit uzturēties aicinām radošus cilvēkus no Latvijas un pasaules.
Jūs esat darītāji – ja redzat, ka kaut kas ir nepieciešams plašākai sabiedrībai, jūs rīkojaties, nevis gaidāt uz citiem.
Tās ir divas dažādas dzīves filozofijas: cerēt, ka nepieciešamās pārmaiņas ieviesīs citi vai tomēr uzņemties to pašiem. Mums patīk darīt lietas, kurām redzam dziļāku jēgu.
Kas ir veidojis jūsu personības kodolu? Kas ir ietekmējis to, ka esat vēlējusies darīt, nevis stāvēt malā un ļaut notikumiem ritēt savu gaitu?
Es piederu paaudzei, kas dzimusi pagājušā gadsimta beigās – vēl Padomju savienības iekārtā. Mēs esam piedzīvojuši materiāli izaicinošus apstākļus: pat grūti noticēt, ka 40 gadu laikā noticis tāds progress. Es zinu, ko nozīmē dzīvot mājoklī bez siltā ūdens un kanalizācijas, ar iespēju tikai reizi nedēļā ieiet dušā. Toreiz trūka elementāru sadzīves apstākļu, par komfortu pat nerunāsim. Bet… Šāda pieredze tevi mudina domāt par labāku dzīvi.
Kad man bija jāizšķiras par nākotnes profesiju, mainījās mūsu valsts iekārta, tika pieņemti jauni likumi – man tas šķita izaicinoši, tāpēc izvēle krita par labu jurisprudencei. Tobrīd konkurss bija milzīgs. Es to izturēju.
Šķiet, ka jūs konkurence motivē nevis apstādina.
Laikam tā ir gan. Dodos turp, kur gaidāms kas izaicinošāks…
Šobrīd daudzi jaunieši studē ārpus Latvijas, tā pat kļuvusi par normu. Bet jūs devāties uz Ņujorku mācīties laikā, kad tas patiesi bija liels izaicinājums.
Jā, Amerika bija mans sapnis un lai to piepildītu, bija vajadzīga liela mērķtiecība. Tolaik internets Latvijā vēl nebija pieejams: google nevarēja ierakstīt atslēgas vārdus Universities in USA, lai izvēlētos augstskolu, kurā pieteikties. Es devos uz Amerikas vēstniecības bibliotēku un informāciju par augstskolām meklēju grāmatās. Kad kļuva zināms, ka esmu augstskolā uzņemta, caur paziņām sarunāju vienu Amerikas latvieti, kurš man deva mājvietu apmaiņā pret palīdzību mājas darbos. Bet citu man zināmu cilvēku Amerikā nebija. Kad jau lidoju uz ASV, lidmašīnā man uznāca raudiens: ja kaut kas izvērtīsies ne tā kā plānots, es pat nezinu kā varēšu atgriezties mājās, jo naudas biļetei otrā virzienā man nebija.
Taču šodien es jebkuram jaunietim, vienalga, ko viņš grib mācīties, ieteiktu izmēģināt šādu pieredzi: jauni apstākļi liek saprast, cik ļoti dažāda var būt dzīve.
Tas ir pats vērtīgākais, kas vien var būt: satikt cilvēkus, kas ir ļoti atšķirīgi no tevis paša. Tas ļoti paplašina apvārsni.
Ņujorkā es nodzīvoju trīs gadus. Pirmo tikai mācījos, jo strādāt bija aizliegts ar likumu un arī studija slodze bija milzīga: nekam citam laika nebija. Kad mācības noslēdzās, Amerikā gribēju palikt ilgāk un Ņujorkā atradu firmu, kurā nostrādāju divus gadus.
Jums nebija doma tur palikt pavisam: cits vēriens, citas iespējas…
Es biju beigusi labu skolu un Ņujorkā noteikti būtu varējusi strādāt ilglaicīgi. Bet… Iebraucējs pirmajā paaudzē šajā valstī ir svešinieks. Arī otrajā un trešajā paaudzē tu vēl neesi daļa no vietējās sabiedrības. Tagad jau esmu kļuvusi pielaidīgāka un varētu dzīvot arī ciemiņa statusā, bet toreiz to nevēlējos. Es arī strādāju firmā, kurā bija ļoti jūtams tas, ka mani uztver kā cilvēku no Austrumeiropas. Turklāt Amerikā ir jārēķinās ar to, ka vienā firmā tu strādā padsmit gadus, darot vienu un to pašu, un beigās tāpat esi vien skrūvīte milzīgā uzņēmumā. Bet man ir grūti būt daļai no kaut kā liela.
Latvija savukārt ir unikāla vieta – mūsu ir maz un mums katram ir iespēja uzņemties atbildību un veidot ko savu.
Neatkarības un brīvības jautājums mani ir vienmēr nomocījis, acīmredzot, tāda ir manas personības izpausme: man pašai gribas izdomāt ko darīt, nevis iet tur, kur kāds saka, ka ir jāiet. Es, piemēram, nevarētu strādāt valsts iestādē – es vienkārši nespēju eksistēt šādā sistēmā. Taču es varu veidot savu vidi, uzņemties risku un atbildību arī par citiem cilvēkiem.
Bet tas nav viegli.
O, jā! Manā atbildībā ir 70 darbinieki un ir skaidrs, ka viss ir tikai pašu rokās: manu uzņēmumu neviens nesubsidēs. Nemitīgi ir kādas problēmas, kas jārisina. Tāpēc zināma spriedze ir klātesoša visu laiku. Bet kas man palīdz? Mans viens labs draugs uz telefona ekrāna ir uzlicis kosmosa bildi, kur zeme ir mazs punktiņš. Kad viņam šķiet, ka dzīvē kas traks ir noticis, viņš paskatās uz bildi un saprot: nekā traģiska nav.
Mūsu problēmas, ja raugāmies lielākā mērogā, ir niecīgas. To ir labi apzināties un neuztvert sevi pārāk nopietni.
Bet ikdienas dzīvē grūtības līdzsvaro gandarījums. Abi savstarpēji mijas. Tieši gandarījuma izjūta, ka atkal izdevies paveikt ko lielu, palīdz doties tālāk.
Kas jums sevī ir bijis jāuzvar, lai nonāktu tur, kur esat šobrīd?
Es esmu izteikti introverta un kautrīga: šīs īpašības man joprojām regulāri jāspēj pārvarēt, jo sabiedrībā sanāk būt bieži. Komunikācija ar citiem man nenāk viegli.
Tāpat arī man nepārtraukti klātesoša ir nepārliecinātība par sevi, šaubas. Esmu arī jūtīga, pārdzīvoju, kad no mūsu komandas aiziet darbinieki. Īpaši to izjutu ar pirmajiem, jo sākotnēji viņus izvēlējos, tad apmācīju un kopā ar viņiem augu. Domāju, ka darbinieki bieži pat nezināja, cik ļoti pārdzīvoju viņu aiziešanu.
Tomēr darba devējam arī pēc paša iniciatīvas nākas no atsevišķiem darbiniekiem šķirties. Ar kādiem cilvēkiem jums nav pa ceļam?
Tā kā esmu prasīga pret sevi, tāda esmu arī pret citiem. Manuprāt, ja esi komandā, ir forši, ka par ideju dedz kopā ar pārējiem un no sirds darbā ieguldies. Man patīk cilvēki, kuriem strādājot mirdz acis. Bet tas nenozīmē, ka no darbiniekiem prasu strādāt ārpus darba laika: man patīk disciplīna un es novērtēju tos, kuri prot strādāt efektīvi. Ja kāds darbā pavada garas stundas, tas nereti liecina, ka cilvēks kaut kur neracionāli tērē laiku vai arī nav par sevi pārliecināts, tāpēc strādā ilgāk.
Jūs reiz stāstījāt, ka uzsākot jurista darbu, birojā bijāt jau sešos rītā, bet mājās devāties vēlu vakarā. Kas bija jūsu iemesls tik garām darba stundām?
Tā bija nepārliecinātība par sevi. Man šķita, ka man neizdodas tik labi kā citiem kolēģiem, tāpēc birojā paliku ilgāk, lai mierīgi padomātu un darbu paveiktu kvalitatīvi.
Sava ceļa sākumā jau katram ir daudz jāstrādā. Es piekrītu Annai Brigaderei, ka cilvēka dzīves pamatu veido Dievs, daba un darbs. Bez smaga darba nav sasniegumu – tik pat kā neviens par ģēniju nav piedzimis, cilvēks par tādu varētu kļūt ieguldīto pūļu rezultātā. Bet arī pārējais ir svarīgs – daba spēj kompensēt pārslodzi, atjaunot līdzsvaru, kas biznesa vidē darbojoties, tiek pazaudēts. Un arī ticībai ir jābūt, jo kādēļ tad tu vispār dzīvo un kaut ko dari?
Esat teikusi, ka jūsu dzīve neatbilst stereotipam par sievietes sociālo lomu sabiedrībā. Tomēr jūs jau vairākus gadus esat stabilās attiecībās. Cik lielā mērā jums ir svarīgi savā dzīvē piepildīt sfēru, kas saistīta ar ģimeni?
Ja darbojies biznesā, ģimenes dzīvi veidot ir pietiekoši sarežģīti. Bet tas nenozīmē, ka neiespējami. Savulaik man dzīvē vairāk tika piepildīta karjeras sfēra, bet… Es satiku savu dzīvesbiedru, kuram ir pieci bērni un mūsu mājās viss ir tāpat kā citās ģimenēs.
Patiesībā es ļoti izbaudu būšanu mājās, tāpēc man pat patika tas pandēmijas laiks.
Un kādai ir jābūt apkārtējai videi, lai jūs justos labi?
Mēs dzīvojam mana dzīvesbiedra projektētā mājā, pašu radītā estētikā. Tajā neviens no malas nav iejaucies. Man patīk visai minimālistiska telpa, kurā ir daudz mākslas darbu, grāmatu un arī daudz augu, lai būtu jūtama dabas klātbūtne. Agrāk biju izteikta pilsētas centra iemītniece, pašlaik jau vairāk kā gadu dzīvojam ārpus pilsētas un man tas patīk. Katru dienu eju dabā.
Tieši daba ir tā, kas liek sajust, ka ir kas lielāks, nekā tu spēj ar prātu saprast, un ka tas ir kaut kas tāds, kas tevi sargā.
Vita, vēlos jums pavaicāt arī par rotām – tās ir neatņemama jūsu ārējā tēla sastāvdaļa. Saprotu, ka jums rotas nav tikai skaistuma priekšmets.
Rotas kopš seniem laikiem ir bijušas varas simbols un palīgs informācijas nodošanai bez vārdiem. Lai atceramies leģendāro ASV diplomāti Madlēnu Olbraitu, vienu no nedaudzām sievietēm ārpolitikas jomā, kas izmantoja rotaslietas, lai uzsvērtu savus politiskos vēstījumus.
Rotas ir zīmju simbolu valoda. Rotas paplašina mūsu apziņas uztveres spējas līdzīgi kā tīrā māksla, simboliskie mīti vai aizvēsturiskās zīmes ar metafizisku vēstījumu.
