Zane Rēvalde ir Anti-Aging Institūta, Veselības centra 4 piecu filiāļu, tostarp, Baltijas Vēnu klīnikas un Dermatoloģijas klīnikas vadītāja. Ārsta zināšanas un vadības prasmes viņa spējusi lieliski apvienot, lai veicinātu uz cilvēka veselības saglabāšanu vērstu medicīnisko aprūpi. Paveikusi lielisku darbu, Zane šobrīd ir paņēmusi atelpas brīdi, lai sajustu, ko no iesāktā turpināt pašai, ko deleģēt citiem.
Zane, jūs nākat no ārstu ģimenes un šīs profesijas grūto pusi esat redzējusi ik dienas. Tomēr tas jūs neatturēja medicīnas nozari izvēlēties arī pašai.
Citādi nemaz nevarēja būt! Es uzaugu lauku ambulancē – mūsu dzīvoklis atradās tās pašas ēkas otrajā stāvā. Ambulancē visiem maisījos pa kājām, braucu tētim (Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds –aut.) līdzi izbraukumos pie pacientiem, preparēju vardes. Visu savu laiku ārpus skolas pavadīju mediķu vidē un man tas patika.
Mani vienpadsmit gadus vecie dvīņi vēl nezina, par ko kļūs. Meitai domas nepārtraukti mainās – viņa ir gribējusi būt balerīna, dārzniece, gleznotāja, daktere. Turpretim man vienmēr bija skaidrs, ka būšu ārste, to zināja arī skolotāji, tāpēc viņi mani pieskatīja bioloģijas, ķīmijas un fizikas priekšmetos.
Kad beidzu 12.klasi un apmeklēju studiju sagatavošanās kursus, tētis mani pat centās atrunāt. Man padevās valodas, patika daudz ko organizēt un viņš jautāja: vai tiešām tev jāizvēlas grūtais ārsta ceļš? Bet es biju nelokāma. Studiju laikā mainījās vien domas par to, kuru medicīnas nozari mācīties padziļināti. Bija laiks, kad vēlējos sekot vecmāmiņas pēdās un kļūt par ķirurgu, tad apsvēru domu par dermatoloģiju un radioloģiju, bet beigu beigās kļuvu par veselības aprūpes vadības speciālistu.
Kurā brīdī notika lūzuma punkts, kad sapratāt, ka nestrādāsiet ar pacientiem, bet virzīsiet globālākus veselības aprūpes procesus?
Tas notika studiju beigās. Tai laikā gaidīju dvīņus un augstskolā mani mēģināja pierunāt, lai ņemu pauzi – piedzemdēju bērnus, gadu pavadu mājās un tad atgriežos, lai mācības turpinātu. Man tas šķita nepareizi, jo līdz studiju beigšanai bija atlicis vien pusgads. Ar visu savu lielo vēderu mācības pabeidzu. Tad arī uzzināju, ka drīzumā Stradiņos tiks atvērta jauna studiju programma veselības vadībā. Viss labi sakrita: man bija maza pauzīte, lai pievērstos bērniem un, kad rudenī atgriezos augstskolā, rezidentūras vietā izvēlējos minēto programmu.
Veselības aprūpes vadībā man ļoti palīdz ārsta zināšanas: ar mediķiem varu runāt vienā valodā, procesus izprotu no iekšienes. Un savas kādreizējās vēlmes darboties ķirurģijā, dermatoloģijā un radioloģijā piepildu caur citiem speciālistiem.
Tomēr Veselības centrā 4 jūs sākāt strādāt no pašas apakšas – kā nagu kopšanas speciāliste.
Jā, tā mani audzināja, ka viss ir jāsasniedz un jānopelna pašai. Es arī pati vienmēr meklēju veidus, kā piepelnīties. Skolas laikā tētis man apmaksāja nagu kopšanas speciālista kursus, pēc to beigšanas klientēm veicu manikīru un pedikīru. Studiju gados savukārt strādāju par reģistratūras vadītājas asistenti: darīju jebkuru darbu, kas tobrīd bija nepieciešams. Bet man pašai vienmēr bijusi ideju pilna galva un arī toreiz ierosināju ārstiem organizēt dažādas apmācības un konferences – tā pamazāk sāku darboties projektu vadībā. Vēl pēc laika man uzticēja vadīt Ķirurģijas nodaļu no kuras ar laiku izaugām par Baltijas Vēnu klīniku.
Izklausās skaisti, bet, vai ar skepsi par savu varēšanu no vecāko kolēģu puses neesat saskārusies?
Protams, ka esmu! Es biju jauns, zaļš skuķis starp pieredzējušiem ķirurgiem. Man bija grūti ne tikai darbā, bet arī studiju posmā. Bija cilvēki, kas bija ļoti atbalstoši tajā, ka turpinu ārstu dinastiju, bet bija arī tādi, kas lika šķēršļus – Rēvalda meitai dosim divreiz grūtākus uzdevumus! Arī, kad sāku vadīt Baltijas Vēnu klīniku, kolēģi skatījās man uz pirkstiem: sevi bija jāpierāda dubultā. Cilvēkiem patīk citus likt kastītēs un domāt stereotipiski: uzņēmēja meitai noteikti viss ir iekritis klēpī…
Kādreiz mani tas satrauca, šobrīd – arvien mazāk, jo darbi runā paši par sevi. Uzņēmumā strādāju jau divdesmit gadus.
Saprotu, ka Anti-Aging Institūts ir jūsu izlolota ideja.
Jā, mans maģistra darbs. Ideja par to radās mācoties Veselības aprūpes vadību Stradiņos, taču līdz galam to noformulēju un izstrādāju, kad studijas turpināju biznesa augstskolā Turība. Rakstot maģistra darbu, man bija iespēja iepazīties ar visu, kas tobrīd bija pieejams pasaulē. Kad tuvojās maģistra darba aizstāvēšana, jau bijām uzsākuši Anti-Aging Institūta būvniecību. Šogad nosvinējām institūta četru gadu jubileju. Jaunai vietai ar jaunu konceptu nebija viegli iziet cauri sarežģītajam pandēmijas laikam, bet mēs panācām, ka institūts nevienu dienu nebija slēgts.
Es ļoti ticu, ka nākotnes medicīna dosies preventīvās ārstniecības virzienā. Arī Anti-Aging misija un vīzija ir rūpēties par veseliem cilvēkiem, lai saslimšanas tiktu attālinātas vai novērstas pavisam.
Man gan šķiet, ka joprojām daudzi anti-age ideju saista vien ar ārējā skaistuma un jaunības paildzināšanu, nevis veselības saglabāšanu.
Diemžēl šis mīts joprojām ir dzīvs, bet es ticu, ka cilvēki anti-age ideju sāk saprast arvien labāk. Institūtā klientiem piedāvājam tādu diagnostiku, kas palīdz viņus izanalizēt no matu galiņiem līdz papēžiem. Izzinot klienta DNS, varam prognozēt nākotni: kādi ārējās vides faktori var ieslēgt ģenētiski noteiktus defektus un kas jādara, lai tas nenotiktu. Tāpēc katram sagatavojam individuāli piemeklētu veselības aprūpes plānu.
Es aicinu ik vienu vismaz reizi mūžā iepazīties ar sevi no iekšienes, jo mēs daudz ko varam nezināt. Kamēr esam jauni un mūs nekas netraucē, varam nenojaust par iedzimtiem defektiem. Piemēram, ja laicīgi uzzini, ka tev ir asinsvadu problēmas galvā, to var izlabot, bet var arī nodzīvoties līdz letālam iznākumam.
Ir cilvēki, kas saka: veselības aprūpe ir dārga. Es tam nepiekrītu, jo daudz dārgāk ir slimot. Turklāt slimība cilvēku var apstādināt uz visiem laikiem. Ja tu esi ģimenes cilvēks, tas ietekmē arī pārējos. Jo vairāk cilvēku nerūpējas par savu veselību un sevi iedzen hroniskās slimībās, jo vairāk tiek noēsta arī valsts budžeta naudu. Tātad tā ir arī valstiska problēma.
Anti-aging un preventīvās veselības aprūpes filozofija ir par ilgtermiņa domāšanu, nevis dzīvošanu ugunsdzēšanas režīmā, pie kā daudzi ir pieraduši.
Par kādiem ikdienas paradumiem mums katram vajadzētu padomāt, lai nekaitētu savai veselībai?
To ir daudz! Piemēram, svarīgi ir pievērst uzmanību tam, kādā pozā tu sēdi darbā, mašīnā, transportā. Iespējams, tu ēd, sēžot dīvānā. Tie šķiet sīkumi, bet regulāri atkāroti, tie maina mūsu skeleta uzbūvi un stāju.
Dzīvība ir kustība, bet liela daļa cilvēku kustas par maz. Arī veselīgs ēdiens ir ļoti svarīgs. Trešais būtiskais aspekts ir miega kvalitāte. Bezmiegs rada daudzas problēmas, tostarp, hormonālu disbalansu, kas var izraisīt arī liekā svara problēmas. Redziet, viss organismā ir saistīts.
Globāla mūsdienu cilvēka problēma ir stress, tāpēc ir ļoti jārūpējas par savu garīgo veselību. Kādam palīdz skriešana, kādam gonga skaņas, kādam elpošanas vingrinājumi – ir jāatrod savs veids, kā nomierināt prātu. Jo kas notiek ķermenī stresa laikā? Tas aktivizē noteiktus fizioloģiskus procesus: izstrādājas adrenalīns, paātrinās sirdsdarbība. Ja tas notiek regulāri, nav grūti iedomāties, kādas sekas tas atstāj uz mūsu asinsvadiem, dažādiem orgāniem un smadzenēm.
Kā jūs pati tiekat galā ar stresu?
Es neslēpšu – vēl nesen arī es jutos izdegusi, tāpēc pirmo reizi mūžā paņēmu visai garu pauzi no darba. Gadiem sevi biju dzinusi, par laimi sapratu, ka ir jāapstājas. Jo bieži vien, ja to neizdarām paši, mūs apstādina dzīve un tas ir daudz sāpīgāk un reizēm var būt arī neatgriezeniski.
Es mācos meditēt, lasu grāmatas. Varu izlasīt vienu lapaspusi un tad trīs stundas to analizēt. Tas man ļoti palīdz kārtot pašai savas domas.
Anti-Aging Institūtā mēs vēlamies klientu sūdzībām atrast cēloņus, nevis viņus apārstēt un nomākt simptomus un to pašu es vēlējos izdarīt ar sevi. Nevis mazināt stresu, trauksmi un nogurumu, bet līdz saknei saprast, kas man radīja šīs sajūtas.
Jūs nonācāt līdz atbildei?
Pamatā tās bija nenokārtotas attiecības un neizrunātas lietas. Es baidījos cilvēkiem teikt, ko domāju un vēlos, jo uztraucos, kā viņi to uztvers. Tomēr tā var dzīvot kādu brīdi, bet ne ilgstoši.
Esmu uzaugusi laikā, kad mācīja, ka nav pieklājīgi runāt pretī pieaugušajiem, ka ir jāciena vecāku cilvēku viedoklis, ka labāk vajag paklusēt un piekāpties.
Pietāte un cieņa ir laba lieta, bet līdz zināmai robežai, jo katram ir jāspēj godīgi runāt arī par savām jūtām un vajadzībām.
Es ilgstoši sevī krāju nepateikto un man kļuva arvien sliktāk – saudzējot citus, es bendēju savus nervus. Man vajadzēja saņemties, lai sevi noliktu pirmajā vietā un visiem pateiktu, ka turpmāk vēlos runāt bez aplinkiem un no sirds. Ja kādam tas nepatīk, tā nav mana problēma, jo šajās sarunās es neesmu nepieklājīga, es otru neaizskaru. Bet saprotiet pareizi: stāsts nav par kādiem šausmīgiem notikumiem, bet godīgu ikdienas atgriezenisko saiti.
Es uzaugu arī ar uzskatu, ka viss ir jānopelna ar milzīgu darbu. Bet man vairs negribas dzīvot situācijā, kad darbs ir visa dzīve un kad arī pati sevi identificēju vien ar savu darbu. Man gribas būt man pašai. Tādas ir manas pārdomas pēdējo divu mēnešu laikā, kopš paņēmu pauzi.
Jums neierasti ilgs laiks atpūtai, vai ne?
Neviens tam nebija gatavs. Arī es pati sevi pārsteidzu ar šo lēmumu. Līdz šim ilgākais periods, kad biju prom no darba, bija trīs nedēļas, kad ar vīru devāmies medus mēnesī. Pēc bērnu piedzimšanas nebiju ne dekrēta, ne bērnu kopšanas atvaļinājumā. Neesmu izlaidusi nevienu darba dienu, neesmu pilnībā izņēmusi atvaļinājumus. Būtībā mana dzīve bija darbs.
Varu iedomāties, ka jūsu lēmums apkārtējos šokēja.
Jā, šoks bija visiem. Bet pati jau vien esmu atbildīga, ka apkārtējos pieradināju pie visu varošās Zanes.
Šobrīd pārskatu savas robežas. Ja darba devējs ir tēvs, tu kaut kā automātiski kļūsti par darbinieku, kuram var zvanīt brīvdienās, ar kuru par darbu var runāt svētkos, kuram var atļauties emocionālāk un stingrāk kaut ko pateikt vai paprasīt. Robežas izplūst. Un tas veicina izdegšanu. Vēl neatbildēts man ir jautājums, kā būs atgriezties vidē, kur visi ir pieraduši, ka šo robežu nav? Nevis mīļā miera labad arī turpmāk visu izdarīt pašai, rēķinoties ar to, ka citiem var nesanākt vai nebūt laika, bet pastāvēt uz to, ka arī man ir savs spēka limits. Es šobrīd vadu piecas klīnikas. Vai tiešām ir jādara tik daudz? Jūtu, ka vēlos savu enerģiju veltīt anti-age idejas virzīšanā, bet vairs nevēlos noturēt visus vaļus.
Šobrīd sevi nekur nedzenu. Man vienmēr dzīve bijusi saplānota pa minūtēm, tagad gribu ļauties un sajust, uz kuru pusi virzīties. Tā man ir pirmo reizi dzīvē.
Patiesībā jūsu lēmums jau arī iemieso anti-aging filozofiju.
Tieši tā!
Viena no mūsu veselības speciālistēm bija nobloķējusi kādu personu sociālajos tīklos un cilvēki viņai to pārmeta. Patiesībā viņa īstenoja anti-aging filozofiju: tu nogriez toksiskas attiecības un informāciju. Jo mums katram sevi ir jāsargā un jādzīvo emocionāli un mentāli tīrā vidē. Arī es vēlos to pašu. Un jā – es sāku arvien vairāk savā dzīvē iemiesot anti-aging filozofiju.
Kur smēlāties spēku un prieku šajā sarežģītajā laikā?
Sākumā nebija priecīgi. Agrāk sacīju, ka depresiju piedzīvo cilvēki, kuriem ir pārāk maz, ko darīt. Es gribētu šos vārdus ņemt atpakaļ, jo pati nonācu šādā punktā. Lai izkāptu no tā, daudz laika pavadīju vienatnē.
Iepriekš ilgstoši gāju pie psihoterapeita risināt dažādus savas dzīves jautājumus, bet tagad instinktīvi jutu, ka man jāpaliek ar sevi, jāizbēdājas. Tas bija pareizi. Citi sacīja, ka tieši tad, kad ir grūti, ir jāmetas darbos un jāstrādā. Taču divdesmit gadu garumā tas neko nebija atrisinājis. Darbs tikai noslāpēju simptomus, bet neatklāja problēmas cēloni, lai to sāktu risināt. Sākotnēji sliktā jušanās bija saistīta ar laulības krīzi – ar dzīvesbiedru esmu šķiršanās procesā. Bet pēc tam izgaismojās vēl citi jautājumi: par bērniem, darbu. Viss sakrita vienā punktā, vienā dienā, kad arī pieņēmu lēmumu, ka man nepieciešama pauze. Mans tēvs sacīja: tu vienkārši izslēdzi gaismu un aizgāji. Jā, es tā izdarīju. Pirmo nedēļu mēģināju neskatīties darba e-pastus, ko iepriekš darīju arī atvaļinājumu laikā. Tagad uzstādīju mērķi, ka, lai kas arī notiktu, man ir jāatslēdzas no visa – jāļauj sev atpūsties, lai varu izanalizēt savu dzīvi, saprast, ko vēlos.
Jums ir bērni, droši vien arī viņu dēļ jums bija jāapstājas.
Jā, laulības dzīves krīze radīja emocionālus pārdzīvojumus bērniem. Lai es varu palīdzēt viņiem, arī man pašai jābūt veselai un stabilai. Vēlos atrast harmoniju, kad laiks darbam, ģimenei un sev ir līdzsvarā.
Šobrīd ļoti novērtēju laiku kopā ar bērniem. Mums patīk kopā ceļot, braukt slēpot, mājās kopīgi kādus darbiņus padarīt. Pagājušajās brīvdienās bijām brīvdabas zoo Rakši – tik foršs piedzīvojums! Lemuri lēkāja mums pa rokām un es par viņiem biju tādā pat sajūsmā kā mans dēls un meita. Mums patīk arī kopā izbraukt ar velosipēdiem un nodoties citām aktivitātēm draugu kompānijā.
Bieži prieks par dzīvi atklājas vienkāršās lietās.
Tā ir. Brīvdienu rītos bērni mani dažkārt palutina, uzcepot pankūkas. Darba dienās mums ir tradīcija vienu ēdienreizi baudīt visiem kopā. Tas ir laiks, kad varam pārrunāt, ko kurš pa dienu ir piedzīvojis. Jauki ir arī vakaros visiem dīvānā sagulties čupiņā un noskatīties kādu filmu. Mēs tādos brīžos paši esam kā trīs lemuri.
Zane, jūs esat ļoti skaista sieviete. Ārējam izskatam taču arī ir liela nozīme!
Protams! Nesen redzēju šovu – eksperimentu, kurā mēģināja noskaidrot, vai skaisti cilvēki vieglāk pārvar nepatikšanas un tā tiešām bija!
Glītiem, koptiem cilvēkiem tiesneši pat mēdz piespriest mazākus sodus, nekā tiem, kas izskatās nolaidušies…
Bet es par sevi rūpējos, jo vēlos patikt pati sev. Frizieris, kosmetologs un pedikīrs man ir reizi trīs nedēļās, manikīrs – reizi divās nedēļās. Visu varu atcelt, tikai ne minēto. Tāpat es regulāri vingroju pie fizioterapeita, reizi nedēļā dodos uz masāžu un kādu ķermeņa procedūru.
Jums ir arī skaistas, vizuālajam tēlam pieskaņotas rotas.
To man ir ļoti daudz!
Reizēm es nevis rotas pieskaņoju apģērbam, bet apģērbu rotām.
Tā bijis kopš laika gala: skatos uz skaistiem auskariem un domāju, ko tiem varētu pievilkt klāt?
Man patīk zelta rotaslietas, bet es nēsāju arī labu bižutēriju visās iespējamās krāsās. Ļoti novērtēju vienā eksemplārā izgatavotas rotas no Vinetta jewelry – tās darinātas no cēlmetāliem un īstiem dārgakmeņiem. Daudz rotu man ir arī no Grenardi. Man ir vesela kolekcija auskaru, bet man patīk nēsāt arī rokassprādzes, pulksteņus, vasarās – rotas ap potīti.
Mantojumā no iepriekšējām paaudzēm nākušas arī latviskās brošas un saktas. Visas skaisti ir saliktas pa ādas lādītēm, lai varu nodot nākamajām paaudzēm. Bet vairāk par rotām man ir mantoti apģērbi. Esmu pāršuvusi savas vecvecmāmiņas apģērbus, nēsāju viņas zilos flisētos svārkus un neviens netic, ka tie tiek valkāti jau ceturtajā paaudzē. Man ir kleita, kuru savulaik valkāja mammas mamma, tad mana mamma, es un mana meita. Viņa no tās ir izaugusi, tāpēc kleitu esmu salocījusi un noglabājusi mazmeitai, ja man reiz viņa būs. Kad ar māsu bijām mazas, mamma mums šuva rāpulīšus, vēlāk – kleitiņas, arī to visu esmu noglabājusi, jo sasaiste ar dzimtas iepriekšējām un nākamajām paaudzēm man ir ļoti svarīga.
Skaists stāsts! Zane, ko jūs sev gribētu novēlēt tuvākajā nākotnē?
Atgūt fizisku un mentālu viengabalainību, jo tā veicina gan veselību, gan labas izjūtas, gan iekšēju starojumu. Vesela un laimīga ir arī skaista sieviete.
