Zane Tetere-Šulce ir savas paaudzes viena no redzamākajām arhitektēm, arhitektu biroja Open AD dibinātāja. Sieviete ar izcilu gaumi un sava stila izjūtu. Viņas pašas tēls un apkārt radītā vide ir kā performance, kurā nav nekā nejauša. Zani var dēvēt arī par emociju arhitekti, jo nenoliedzami viņas radītie objekti ietekmē cilvēku izjūtas.
Tavs vārds arhitektu aprindās jau sen vairs komentārus neprasa, tomēr tu ne tikai realizē brīnišķīgus projektus, bet pirms vairākiem gadiem izveidoji arī savu arhitektu biroju Open AD. Kā tev ir izdevies sasniegt to, ko esi sasniegusi?
Man šķiet, ka atslēga ir raksturā – kopš bērnības esmu bijusi tendēta uz līderību, bet laika gaitā manī izkristalizējās arī skaidra vīzija par to, kurp es gribu tikt un ko caur savu darbu citiem pateikt. Mans ceļš ir bijis intuitīvs, mazāk balstīts uz ambīcijām, vairāk uz vēlmi radīt platformu, kurā brīvi izpausties.
Savu lomu noteikti ir spēlējis arī tas, ka esmu uzaugusi ļoti atbalstošā ģimenē, kurā visiem vienlīdz svarīga bijusi gan karjera, gan ģimene. Arī manī tas ir, tāpēc abas dzīves jomas cenšos turēt balansā.
Pateicoties ģimenei, manī ir izveidojies arī ļoti stabils kodols – es zinu, kas esmu. Un vienmēr esmu arī apzinājusies, ka lai ko es dzīvē sadarītu, man ir kur atgriezties.
Tāpēc arī saviem bērniem ļoti cenšos nodot šo izjūtu: lai kādas izvēles tiktu izdarītas, jums ir vieta, kurā sevi varēsiet atkal sakārtot. Es ļoti gribētu, lai arī maniem dēliem būtu iespējams izaugt ar tikpat stabilu iekšējo kodolu.
Tu ātri atradi arī savu vietu pasaulē. Kā pie tevis atnāca arhitektūra?
Mans vectēvs bija arhitekts, viņš gan nebija praktiķis, viņš izvēlējās zinātnes ceļu, tomēr vectēva profesijas izvēle noteikti atstāja pēdas arī manī. Jau kopš studiju laika jūtos esam savā vietā, savu sūtību atradusi.
Domāju, ka manas veiksmes pamatā ir tas, ka es sevi nemēģinu ielikt rāmī.
Mans absolūti neierobežotais gars liek man ieraudzīt arvien jaunas perspektīvas. Bet arhitektūra jau sen vairs nav stāsts tikai par mājas radīšanu vien.
Tev ir īsā atbilde, ko sevī iemieso mūsdienu arhitektūra?
Es pārstāvu modernisma ideju, ka mēs nevaram atdalīt arhitektūru no interjera vai apkārtējās ainavas. Sava nozīme ir ik sīkākajai detaļai: arī krūzītei, no kuras tu baudi kafiju restorānā, kas savukārt atrodas, piemēram, muzejā. Jo objekts ir viens un ir ļoti svarīgi, lai tā visas komponentes stāsta vienu stāstu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka neatkarīgi no izglītības līmeņa cilvēki intuitīvi jūt, vai ēkā visas nianses ir savstarpēji saderīgas un papildinošas. Ja tas izdodas, arhitekts objekta apmeklētājos izsauc noteiktas emocijas.
Mani noteikti var uzskatīt arī par emociju arhitekti.
Ir nācies redzēt fantastiskus piemērus arī privātmāju kontekstā, kur ēkas kodols ir izturēts līdz mazākajai detaļai, piemēram, virtuves piederumiem. Neslēpšu, manī ir šis profesionālais kretīnisms – es nevaru nevērtēt to, ko redzu un jo īpaši es piesienos pretenciozām telpām.
Varu iedomāties, cik skrupulozi tu veidoji savu māju!
Jā, esmu absolūta dizaina fetišiste. Bet domāju, ka ikvienam arhitektam vajag savu telpu uzbūvēt ne tikai tādēļ, lai radītu vidi, kurā pašam patīk atrasties, bet arī tādēļ, lai daudzi jautājumi taptu skaidri. Piemēram, par pašmērķīgām tendencēm: ar laiku tu saproti, ka dizains, kas nav funkcionāls, kļūst apgrūtinošs. Un tā ir ļoti laba pieredze – pašiem izbaudīt to, ka sāc kalpot dizainam. Lai gan… Es joprojām esmu gatava pieciest kādas neērtības laba dizaina dēļ.
Kaut, piemēram, lielus gredzenus, par kuriem kāds cits domātu, ka tie ir absolūti neērti. Bet man patīk just šīs efektīvās, smagnējās rotaslietas.
Tava telpa, tavs apģērbs un rotas ir kā tevis pašas paplašinājums – viss ir absolūti stilā ieturēts.
Manī dzīvo noteikta estētika un tas var izklausīties šizofrēniski, bet ne tikai manā dārzā vai mājās, vai dizaina lietās tai jāatbalsojas – noteiktai formai jāsēž arī uz manis. Ir forši dažas dienas mājās pastaigāt izspūrušiem matiem un pidžamas biksēs un justies brīvai no tā visa, bet brīdī, kad izeju ārpus mājām, mans ietērps ir ļoti būtisks. Man patīk spogulī redzēt, ka arī manam apģērbam ir noteikta forma un saturs. Tāpat man ir būtiski no kādiem traukiem es ēdu. Jo esmu absolūta vizuāliste. Es nevaru dzert kafiju no krūzītes ar kaķīšiem vai bērniem nopirkt drēbītes ar zaķīšiem. Iespējams, ka tajā ir kas slimīgs, bet lai tā būtu – man tas der. Tāpēc es meklēju lietas, ko rada cilvēki ar līdzīgu estētiku. Man šķiet jauki, ka mēs dalāmies, atbalstām un novērtējam viens otra darbu.
Kas ir tavu cilvēku loks, kuru darbu vēlies atbalstīt?
Mani skaistie, masīvie gredzeni ir no itāļu mākslinieka Džīdži Mariani. Savukārt apģērbā bieži izvēlos latviešu modes māksliniekus. Man īpaši mīļi ir Keta Gūtmane, PIXIE, Anna Led. Nēsāju arī draudzenes dizaineres Elīnas Dobeles radītos apavus.
Stila izjūta manī jau ir pietiekami stabila, es vairs nesvārstos, man ir skaidrs, kas man patīk un kas nē. Tāpēc noteikti izvēlos nišas produktus.
Kā arhitektam, arī apģērbā man ir svarīga piegrieztne, faktūra, slāņainība, bet noteikti ne krāsu dažādība.
Sacīji, ka arhitekts telpā rada noteiktas emocijas. Kas ir tās izjūtas, ko tev ir bijis svarīgi ienest pašai savās mājās?
Tā ir viengabalainība formā un fonā – mierīgas krāsas, bet dažādas faktūras. Tāpat man būtiski, lai apkārt ir dizaina ikonas un telpā būtu noteikta atmosfēra – man patīk tumšas telpas, kas rada noslēpumainu un smagnēju, pat paskarbu pēcgaršu – šai ziņā neesmu romantiskais tips.
Es neesmu modes tendenču cilvēks: es tās redzu un sekoju līdzi sava darba dēļ, bet tas nav mans privātais stāsts. Ar tendencēm eksperimentēju darbā, tas palīdz nezaudēt tonusu, taču mana privātā vide ir nemainīga un tajā jūtos ļoti komfortabli.
Savās mājās dzīvojam jau sesto gadu un nevienu brīdi mums nav bijusi vēlme tajā ieviest pārmaiņas. Tas droši vien saistīts ar briedumu, kad jau saproti, kas tev der un kas nē.
Tevis īstenotie projekti vienmēr gājuši laikam pa priekšu. Kuri tev pašai radījuši vislielāko gandarījumu?
Arī šobrīd mūsu uzņēmumā projekti kļūst arvien apjomīgāki un nopietnāki, vēl grūti izvērtēt, kas no tā sanāks. Bet atskatoties uz padarīto, man ir patīkami ieraudzīt, ka esmu līdzdarbojusies procesos, kas mainījuši Rīgas kultūrvidi. Piemēram, kad pašos pirmsākumos sākām darboties kopā ar māsu (dizainere Elīna Tetere – aut.), Rīga vēl neatgādināja to pilsētu, par ko tā kļuvusi pašlaik – visa tusiņu dzīve notika ap Vecrīgu.
Mēs bijām tie, kas mainīja šo tradīciju, radot tādas vietas, kā, piemēram, Piens, Pērle, Bonēra, vēlāk – restorānu Koya Andrejsalā.
Mūsu ietekmē Rīgas klubu dzīve ir spējusi iziet ārpus Vecrīgas rāmjiem. Tāpat ir forši apzināties, ka izdarot kādu vienu darbu kādā no novārtā atstātajiem rajoniem, tas pakāpeniski atdzimst un attīstās.
Modernisms aizstāv viedokli, ka forma seko funkcijai, bet es vēl gribu piebilst, ka mūsdienu straujajā laikmetā, kad vienas dzīves ietvaros izdzīvojam desmit dzīves, ir svarīgi iet emociju arhitekta ceļu. Respektīvi, telpai jāiedarbojas uz visām cilvēka maņām. Sakārtota telpa maina ne tikai vidi, bet arī cilvēkus. Un man ir svarīga pēcgarša, ko atstāj manis projektētie objekti.
Katram arhitektam izveidojas savs klientu loks, ar kuru saista kopīgas vērtības. Kādi cilvēki atrod ceļu pie tevis?
Pie mums nonāk klienti, kas vēlas kaut ko vairāk par parastu kastīti. Kuri uzticas tam, ka arhitekts, papētot tuvāk konkrēto zemes gabalu, ieraudzīs plašāku kontekstu un spēs piedāvāt tādus risinājumus, kādus pats klients nespētu iedomāties.
Ja runājam par privāto sfēru, noteikti ir arhitekti, kuri realizē klientu sapņus. Es arī dzirdu viņu vēlmes, bet noteikti piedāvāšu vēl kādus aspektus. Tomēr man patīk arī klientu pretdarbība, jo tas neļauj stagnēt. Esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka grūtības mūs attīsta. Gudrs klients, kurš dažkārt kādu iemeslu dēļ noraida manu pirmo vīziju, rada vajadzību iespringt un uz projektu paskatīties vēl no citas perspektīvas. Beigās rezultāts sanāk vēl foršāks. Tāpēc man būtiska ir izaugsme arī caur klientu.
Ja manī būtu pārcilvēcīgā izjūta, ka es jau varu visu, tad būtu jāiet pensijā vai jāmaina profesija.
Iepriekš sacīji, ka sava uzņēmuma radīšana tev bija platforma tam, lai vari brīvi izpausties. Vai tas nozīmē, ka tev ir grūti strādāt padotā lomā?
Tā tas noteikti bija, tomēr uzņēmums ir audzis, šobrīd esam jau 20 cilvēku komanda – tas vairs nav rotaļu laukums ambiciozam skuķim. Uzņēmuma pirmsākumos es noteikti izbaudīju to, ka ne no viena neesmu atkarīga, ka pati sev esmu saimnieks. Jo kā jau teicu, esmu izteikta līdere, bet pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies. Open AD kļuvis par ģimenes uzņēmumu, kura vadībā darbojas ne tikai mana māsa, bet arī vīrs (arhitekts Kristaps Šulcs – aut.), un, protams, ka man ir jāmācās respektēt arī viņu viedoklis. Bet es arī saprotu, ka bez sev svarīgiem un mīļiem cilvēkiem nemaz nevaru iztikt.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu absolūti haotisks, nestrukturizēts cilvēks – vienlaikus tas ir arī mans bonuss, jo, ja es kļūtu kārtīgāka, es zaudētu kaut ko no sava darba neprāta.
Mums katram ir savas stiprās un vājās puses, bet sadarbojoties, no tā varam izveidot ko patiešām labu un stabilu.
Strādāt kopā ar tuvajiem brīžiem ir izaicinājums un pārbaudījums, tas nav vienkārši. Tai pat laikā es tajā saredzu lielu resursu, jo saviem cilvēkiem ļoti uzticos. Tā ir milzīga jauda – visiem būt par vienu lietu. Ieguvums ir nenovērtējams.
Kādā intervijā izlasīju, ka tevī ir bijis liels jautājums, kā atrast līdzsvaru starp līderību darbā un sievieti mājās. Šis jautājums joprojām ir aktuāls?
Jā, tas nav vienkārši. Katru dienu ir jāvingrinās! (smejas) Liels paldies manam vīram, kurš ir apveltīts ar lielisku humora izjūtu un spēju izturēt manas performances. Viņš ir ļoti spēcīgs cilvēks, arī ar izteiktu savu stabilu iekšējo kodolu.
Ja stipra sieviete vēlas būt ģimenē, viņai jāpaveic liels iekšējs darbs, bet tas nav neiespējami. Man izdodas arvien labāk: ja saproti, ka ģimene tev ir svarīga, tad arī upurus nest nav tik sarežģīti. Jo tu redzi, ka tas ir tā vērts. Un vēl jau arī bērni ir lieliski skolotāji pacietības un pieņemšanas apgūšanā.
Apkārtējie tevi redz kā ļoti stipru cilvēku un tu arī pati esi teikusi, ka upura lomu nespēj akceptēt ne sevī, ne citos, tostarp, arī bērnos. Kā šis aspekts ietekmē tavas attiecības?
Nespēja akceptēt upura lomu citos neizslēdz empātiju.
Mana ģimene jau bērnībā man iedeva svarīgu apjausmu, ka mūsos katrā ir milzīgs spēks. Savu enerģiju ir jāspēj vadīt: ticu, ka nonākot jebkurās grūtībās, cilvēkos ir spēja piecelties. Es pati esmu piecēlusies vairākkārt. Manī ir empātija, ja redzu, ka cilvēkam nav resursu un iespēju risināt nopietnus sarežģījumus, bet mani kaitina čīkstēšana, ja tā ir nepamatota.
Esmu pārliecināta, ka ikvienam cilvēkam nepieciešams sevī kultivēt izjūtu, ka lai vai kas notiktu, tu spēsi tikt ar to galā.
Un mums visiem ir jābūt gataviem grūtības piedzīvot, jo pat dabā mēs redzam, ka viss notiek cikliski – tāds ir pasaules ritējums, kur vasaru nomaina rudens un ziema, bet priekus – bēdas. Ideja par dzīvi bez grūtībām ir infantila. Tāpēc arī savus bērnus no šādām pieredzēm nesargāju, arī viņiem ir jāpieredz, ka pastāv, piemēram, nāve un vecums. Mums ģimenē šobrīd ir situācija, kad mani mīļie vecvecāki dzīvo savu pēdējo laiku. Mani bērni redz, cik grūti ir manai mammai, kas par vecvecākiem rūpējas. Viņiem tas ir šoks, bet tāda ir dzīve – viss nāk un iet, un kā prieki, tā arī bēdas, ir jāspēj izdzīvot un izprast. Ja mēs jau no mazotnes ieraugām lietu būtību, tad daudzi jautājumi atkrīt paši no sevis un arī vajadzība piecelties, sastopoties ar grūtībām, kļūst dabiska.
Tu teici, ka sastopoties ar grūtībām, tu esi piecēlusies vairākkārt. Kas ir tavs lielākais ieguvums no šīs pieredzes?
Es vairs neesmu piesaistīta savām neveiksmēm. Jo katru neizdošanos es ne tikai varu atstāt pagātnē, bet arī ieraudzīt likumsakarības, respektīvi, to, ka jebkurai darbībai ir sekas. Arī katrā it kā negatīvā notikumā ieraudzīt labo. Jo nekas šajā pasaulē nav tikai melns vai balts.
Kad es nonāku strupceļa izjūtā, es vienmēr paturu prātā, ka šajā brīdī vēl kaut ko nespēju ieraudzīt. Tad parasti apmeklēju kouču, kas man palīdz pamanīt jaunus rakursus un tas ir stundas jautājums, kad ieraugu risinājumu. Mūsdienu straujajā ritējumā tas ir normāli, ka meklējam palīdzību no malas.
Ir cilvēki, kas saka: visas atbildes ir mūsos, tomēr man šķiet, ka izteikts vārds ir daudz jaudīgāks, nekā padomāta doma.
Nojaušu, ka arī pandēmija nespēja tev izsist pamatu zem kājām.
Nē, man grūtībās raksturīgi ir spēt sagrupēties. Tā, acīmredzot, izpaužas mans izdzīvošanas instinkts. Un tiklīdz sagrupējos, ieraugu jaunus atzarus, kurp virzīties.
Es kopumā esmu rīcības cilvēks: ātri pieņemu lēmumus, nesvārstos un neskatos atpakaļ.
Pateicoties pandēmijai, es varēju būt kopā ar savu jaunāko puisīti: ja pandēmija nebūtu atnākusi, visticamāk, kā aptrakusi darbā mēģinātu aptvert visu, ko vien var. Krīze man iedeva iespēju vairāk būt kopā ar bērniem. Kaut kādus upurus pandēmijas dēļ arī mēs esam nesuši, tomēr tie ir nenozīmīgi, ja uz tiem neieciklējamies.
Zane, un kas tevi iedvesmo un liek justies labi?
Tie ir ceļojumi. Jau ļoti sen tie ir kļuvuši par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Arī manam vecākajam dēlam ceļošana ir must have, jo viņš ar mani ceļojis kopš trīs mēnešu vecuma. Kad kartē saspraužam atzīmes, kur kopā esam bijuši, paveras vērienīga aina. Arī mazam bērnam ceļojumi iedod ko ļoti vērtīgu – viņš jau no mazotnes pieredz, cik plaša ir pasaule un cik absolūti duāls ir viss, ko pasaule piedāvā, nekas nav melnbalts.
Mani iedvesmo arī līdzcilvēki, kas dara vērtīgu darbu, mani bērni un tuvākie. Ar gadiem arvien vairāk novērtēju mazās lietas, piemēram, vienkāršu kopā būšanu ar saviem mīļajiem.
